Kad svētdien Annas baznīcā dievkalpojuma beigās mācītājs draudzei atkārtoja tik pierastos teikumus par nākamajām tikšanās reizēm trešdienā un nākamajā svētdienā, neviļus saistībā ar pārsteidzošajiem apkures rēķiniem prātā ienāca kāda doma. Proti, plašais dievnams ir piepildīts apmēram piecas stundas nedēļā, bet pārējā laikā stāv tukšs, taču vismaz kaut cik apsildīts. Tad jau var domāt, ka apkure beidzamo piecsimt gadu griezumā jelgavniekiem nav bijusi pārāk dārga. Tomēr mūsdienās enerģētisko resursu globālais trūkums liek domāt racionālāk. Pirms vairākiem gadiem kādā novakarē noskatījos Jelgavas Pieaugušo izglītības centrā – nodarbības beigās ap pulksten septiņiem vakarā visā trīsstāvu ēkā varēja manīt tikai piecus cilvēkus – dežurantu, mūsu grupas pasniedzēju un trīs, ieskaitot mani, apmācāmos. Cauru dienu pusaizpildītas bija arī trīs padomju laikā celtas skolas (pēcpusdienā – tukšas visas pilsētas skolas). Vēl var piebilst par vairākām LLU fakultātēm, kurās mācās daudz mazāk studentu nekā tajā laikā, kad tās projektēja un cēla. Ilgāku laiku gan pilsētā, gan laukos bija iegājies: ja ES dod naudu, tad tik ir jābūvē, daudz nedomājot par to, ka nedzīvojam Āfrikā un ka par apkuri nāksies maksāt vien pašiem. Tajā pašā laikā ēku siltināšanai un renovācijai, kam piesakās arvien vairāk māju, celtnieku draud pietrūkt. Līdz šim tā kaut cik ievērojamā apjomā (tā, ka var redzēt procesa sekmīgu nobeigumu) izdevusies vienīgi Ozolniekos.Ar nostalģiju atceros barikāžu laiku, kad Doma baznīcā, cits citam netraucējot, varēja darboties gan garīdznieki, gan mediķi, kas katram gadījumam bija izveidojuši atbalsta punktu. Katram nevajadzēja savu pieņemamo telpu.
