Vēl pirms neilga laika, kad tās ostā ieslīdēja varenā starptautiskās burāšanas regates «Cutty Sark Tall Ship’s Races 2003» flote, Rīga aicināja «sapņot līdz ar vēju».
Vēl pirms neilga laika, kad tās ostā ieslīdēja varenā starptautiskās burāšanas regates «Cutty Sark Tall Ship’s Races 2003» flote, Rīga aicināja «sapņot līdz ar vēju». Tagad burinieki devušies tālāk, lai atgrieztos ne agrāk kā pēc pieciem gadiem. Tomēr viens jūras vilks no 2500 jūrnieku lielās flotes apkalpes palika tepat Jelgavā – jahtas «Spaniel» komandas dalībnieks Oskars Strēlnieks. Viņš piekrita dalīties pieredzē, kas gūta, kuģojot prestižās regates maršrutos. Vīlušies būs tie, kas tagad cer uzzināt, kā tiek būvēts burinieks vai eksotiskās zemēs medīti pērtiķi. Galvenais stāsts būs par cilvēku varenā jūrā uz mazas jahtas.
Dienās, kad visa Latvija sajūsminājās par lielās «Cuty Sark» regates flotes viesošanos Rīgā, daudzi, šķiet, lūkojās uz jūrniekiem kā uz romantiskiem dēkaiņiem, kas pabijuši briesmīgākajās vētrās un cīnījušies ar milzīgākajiem viļņiem. Tieši tādu – varenu augumu, skarbiem sejas pantiem un sāļajā ūdenī saēstām rokām – raksta autors cerēja satikt jelgavnieku Oskaru. Pārsteiguma pilns bija tikšanās brīdis, kad uz sarunu ieradās vienkāršs puisis ar plašu smaidu un bez jebkādiem tetovētiem enkuriem vai mītiskām sirēnām. Nevilcinoties puisis aicināja žurnālistu līdzi jahtu pasaulē.
Viss sākās ar beršanu
Izrādās, ka 26 gadus vecais jelgavnieks nav iesācējs burāšanā. Šogad regatē viņš startēja jau ceturto reizi. Maldīgs ir priekšstats, ka iekļauties kādas jahtas komandā un doties līdzi «Cutty Sark» regates flotei var, pierastā veidā piesakoties. Oskars kļuva par «Spaniel» matrozi pēc ilgas korpusa pucēšanas mēneša garumā. Gatavošanās regatei sākas jau maijā, kad jahtu atsvabina no ziemošanai paredzētajiem pārvalkiem. Tikai tad notiek īstā burātāju atlase. Kandidātiem vispirms jāķeras pie jahtas dibena sagatavošanas, kas ir ļoti darbietilpīgs process. Tas nozīmē vairākkārtēju vecās krāsas noberšanu, špaktelēšanu, slīpēšanu un pulēšanu. Jāuzstāda visas elektriskās ietaises, un tās kārtīgi jāpārbauda. Pēc salona iztīrīšanas un citu neskaitāmu darbu veikšanas motorā tiek ielaists šķidrums. Visus darbus nemaz nevar uzskaitīt. Lai tiktu iekļauts komandā, jahtas sagatavošanas darbos jānostrādā vismaz 30 stundu. Pa šo laiku parasti atbirst daudz burāt gribētāju. Taču Oskars nepadevās gribasspēka vājumam un kļuva par Jelgavas pārstāvi prestižajā regatē.
Ceļojums parasti sākas ar došanos uz katru gadu citu noteikto pirmo «Cutty Sark» ostu. Pa ceļam jaunuļi pagūst izbaudīt jūras attieksmi pret nepareizi izvēlētu ēdienu. Ar barību jāuzmanās vairāk nekā profesionāliem sportistiem. Reizēm burātājiem šķitis, ka izdosies jūru apmānīt, paslepus kārtīgi paēdot smagāku ēdienu (desas, gaļu). Pašam Oskaram vienā no regates sākumposmiem pēc kāpšanas uz klāja nekas neliecinājis, ka varētu piemesties jūras slimība. Nebija ilgi jāgaida, un gardi paēdušais puisis kārtīgi «pabaroja zivis». Tā radās atziņa – proti, jūru nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Agri vai vēlu, bet tā tevi, vienalga, pārmācīs.
Katras regates gaitā komandā iesakņojoties kaut kāds teiciens. Viens radies saistībā ar ēdiena izvēli. Jau atklātā jūrā komandas locekļi atklāja savos krājumos desiņas un nolēma tās notiesāt nākamajā rītā. Pēc pamošanās desiņas vairs nekur nevarēja atrast – vienīgi daži biedri gulēja, neraksturīgi savārguši. Vēlāk noskaidrojās, ka «nelaimes čupiņas» tās notiesājušas un «izbarojušas» zivīm. Grēkāžiem tika mācība: «Nekad neēd kantainas desiņas, jūra tās nepanesīs!» Nav jāsaka priekšā, ka šis teiciens kļuva par sava veida regates devīzi uz «Spaniel». Jāpiebilst, ka desiņas patiešām bijušas kantainas (pirms ēšanas).
Jāturas ar visām «četrām»
Mastu un virvju piepildītajā Rīgas pasažieru ostā lielākā piekrišana bija lielajiem buru kuģiem, kuru iespaidīgie izmēri un krāšņi tērptie matroži vilināja ziņkārīgos ļautiņus. Jahtu piestātne atradās pretējā pusē – tur cilvēku praktiski nebija. Cilvēki netika ielaisti, jo jahtas bija pietauvotas pie pontoniem. Lielāku svaru tie neizturētu un apveltos. Šķiet, kuģīšu apkalpes locekļi nemaz nejutās «apdalīti» un saulaino dienu izmantoja, laiskojoties uz jahtu klājiem. Interesi piesaistīja it viss – snaudoša matroža apģērbs, aktīva rosīšanās pie vinčas vai pat mēms klusums kajītēs un uz vantīm lēni plandošās drēbes. Pastaigājoties gar jahtām, varēja vērot to uzbūves dažādību. Blakus modernai laivai vietumis vilnīšos šūpojās koka «tupelīte» ar milzīgu stūres ratu. Radās doma – kā tik atšķirīgas konstrukcijas jahtas spēj sacensties? Oskars atklāja, ka regates laikā jahtas startē trīs klasēs. Turklāt to jūrā pavadīto laiku aprēķinot pēc noteikta koeficienta. Jelgavnieka mājas (tā regates dalībniekiem pieņemts dēvēt kuģi, uz kura tiek pavadīts viss sacensību laiks) pārstāvēja otru ātrāko – C2 – klasi. Tajā nav atļauts izmantot spinākeri – priekšējo buru, ko lieto ātruma palielināšanai, ja vējš iegriezies no mugurpuses. 17 metru garā sniegbaltā jahta izskatījās visai vienkārša. No malas raugoties, nemaz nevar pateikt, ka tā ir viena no ātrākajām visā flotē. Pēc klāja apskates Oskars aicināja kajītē, kur lielā šaurībā bija izvietota virtuvīte un gultas 12 komandas locekļiem. Mazliet baisi sametās, iedomājoties, cik «omulīga» ir sajūta, kad tik mazā telpā ceļojuma laikā tevi svaida viļņi. Patiesībā neesot nemaz tik traki, vajagot tikai ar «visām četrām» kaut kur pieturēties un prātīgāk izplānot katru nākošo soli. Arī tualetē. No gultas nevar izvelties, jo tā ir aprīkota ar «ķērājiem». Plītiņa? Svarīgā ierīce karājas un ik reizi ieņem tādu leņķi, kādā sasvērusies jahta. Tikai ievārījuma burciņas gan dažreiz «atstājušas» plauktus un apskādējušas kapteiņa nišu un visas kartes. Gadoties, ka spēcīgā vētrā no tvertnēm izlīst degviela un samērcē pārtiku. Pēc tādas avārijas visa kajīte «smaržo» kā dīzeļdegvielas cehs. Vienīgais glābiņš rodams uz klāja – ietinoties burā pie pašām apmalītes trosēm. Bet, ja jūrā ir spēcīgs vējš…
Vētras…
Oskars pabijis gana daudzās vētrās, lai sevi uzskatītu par pieredzējušu. Nepatīkamākās esot negaidītās vēja brāzmas. Jahtas kapteinis parasti prot noteikt, ka tūlīt gaidāms «brāziens». Vienīgi viņa spēkos nav paredzēt tā virzienu. Gatavojoties jūras trakošanai, dežūrmaiņa, kas atbild par buru savākšanu, mainīšanu, stūrēšanu un kursa noturēšanu, uzvelk glābšanas vestes un piestiprinās pie drošības siksnas – tā stiepjas pāri visam klājam. Ja laiva tiek strauji pamesta gaisā, jūrnieks zaudē pamatu zem kājām un vienkārši paliek karājoties virs klāja. Turklāt purngals vienmēr tiek pagriezts. Šādos brīžos pietauvošanās drošības jostai ne tikai izglābj no piezemēšanās ūdenī, bet spēji parauj matrozi līdzi un triec pret klāju. Oskars zina gadījumu, kad viens jauneklis pēc tāda «manevra» esot uzsviests metru augstu gaisā (tas atbilst drošības karabīnes troses garumam). Savukārt citam kuģotājam gan paveicies – viņu pāri brūkošs vilnis «iesmērēja» apmales trosēs. Nepatīkamākais vētras laikā tomēr esot slapjums visās iespējamās maliņās. Reiz, dodoties uz regates sākuma ostu Polijas pilsētā Gdiņā, pie pamales parādījās draudīgs mākonis un sacēlās vējš, kas vēstīja par gaidāmo vētru. Noņēma spinākeri. Vienā mirklī vējš nostājās. Pēkšņi spēcīgs pūtiens pārsteidza no pretējās puses un aptina spinākeri ap mastu. Nācās vien šļakatu ieskāvumā līst mastā un pīt buru vaļā. Mugurā gan bijis ūdensnecaurlaidīgs kombinezons, bet ūdens atradis ceļu uz jostas daļu un piepildījis bikses. Gadoties, ka spinākeri, kas ir ļoti plāns, vienkārši pielīmējot pie klāja, vēlāk tas prātīgi jākasa nost. Tomēr Oskars mierināja, ka jahta nevar apgāzties, jo tās smaguma centrs ir rūpīgi aprēķināts un izslēdz pārlieku sasvēršanos. Katrā ziņā vētra uz jūras ir īsts burātāja pārbaudījums un reizē arī lielisks sodīšanas veids, jo nepatīkamākajos (slapjākajos) brīžos uz klāju kapteinis var sūtīt kādu «grēkāzi», kas tad nu arī tiek pamatīgi izmērcēts un pamētāts.
Pīpē pat nepīpētājs
Dažādos jūrnieku un pirātu stāstos dzirdēts par smalkām orientēšanās ierīcēm un to izmantošanas knifiņiem. Mūsdienās viss ir vienkāršots. Savu atrašanās vietu var noteikt ar GPS ierīcēm. Parasti kapteinis kartē nosprauž kursu un liek to noturēt stūrmanim – viņš arī seko koordinātām GPS monitorā un kompasā. Viena īpatnība gan jāzina – jūrā mēdz būtiski mainīties zemes magnētiskais lauks, tādēļ kompass var sameloties un novirzīt jahtu no kursa. Lai to novērstu, kapteinim ir pieejamas īpašas šo izmaiņu kartes. Lai noturētu kursu, dienā mēdz sekot kādam mākonim, bet ir uzmanīgi jāseko kursa izmaiņām. Ja pēc piecām minūtēm rodas novirze, jāpievērš uzmanība citam mākonim. Reiz ieteikums sekot šim debesu objektam izvērtās par kuriozu. Kāds jauniņais cītīgi brauca līdzi ierādītajam mākonim, bet nepadomāja, ka tas arī mēdz pārvietoties. Rezultātā jahta tika apgriezta teju vai par 180 grādiem. Patiesībā laika gaitā burātājs pierod pie jahtas vadīšanas un iemācās turēt kursu pēc izjūtas, un citus dabīgos orientierus neizmanto.
Naktī viss esot nedaudz sarežģītāk. Ja redzamas zvaigznes, vieglāk koncentrēties, turot mastu pret kādu spīdekļu grupu. Tomēr – tādā veidā «blenžot» zvaigznēs trīs stundas, burātājam «aizkrīt šīberis» un viņš pat sāk skaļi sarunāties ar halucinācijām. Visbiežāk acu priekšā rādoties veikali, cilvēku pūļi un tamlīdzīgi sauszemei raksturīgi objekti. Tad gan nohipnotizētais kārtīgi jāsapurina. Trakāk gadoties, ja jūtīgāks cilvēks nolemj iet mājās – tā vienkārši kāpj pāri bortam un dodas uz krastu, sakot, ka ļoti sagribējies atgriezties savā miteklī. Reizēm šī mānija izrādās tik spēcīga, ka samulsušais burātājs jāsien pie masta, lai atžirgst.
Pēkšņa sarunāšanās ar sevi esot raksturīga arī ilgstoša bezvēja gadījumos. Ja tas nepūš burās, jahta nespēj pārvietoties. Burātājs, kas tajā brīdī atrodas pie stūres, mēģina tvert pat niecīgāko pūsmiņu. Reiz Oskara komandas biedrs pēkšņi četros naktī sācis trokšņaini staigāt pa klāju un saukt: «Ezīt! Ezīt!». Tādā veidā izmisušais cenšas vēju piesaukt, dēvējot to kādā vārdā. Citi, būdami nepīpētāji, sāk smēķēt, lai kūpošie dūmi uzrādītu kaut niecīgāko pūsmiņu.
***
«Cutty Sark Tall Ship’s Races»
«Cutty Sark Tall Ship’s Races» ir vienas no pasaulē populārākajām ikgadējām burinieku un jahtu burāšanas sacensībām. Šīs regates notiek kopš 1956. gada, kad daži entuziasti nolēma iesaistīt aktīvā apritē pasaules lielākos buriniekus un noorganizēja pirmo reisu Torbeja – Lisabona. Regati līdz 2003. gadam organizēja Starptautiskā burāšanas mācību asociācija (ISTA), bet no 2003. gada – «Sail Training International». STI ir starptautiska burāšanas mācību organizācija, kurā apvienojušās 18 Eiropas valstu burāšanas mācību organizācijas. Latviju STI pārstāv Latvijas Burāšanas mācību asociācija (LBMA).
No 1972. līdz 2002. gadam regates ģenerālsponsors bija kompānija «Cutty Sark Scots Whisky», kas viskiju ar šādu nosaukumu izplata vairāk nekā 120 pasaules valstīs, arī Latvijā. Savukārt viskija nosaukums radies no 1869. gadā Skotijā būvētā burinieka «Cutty Sark», kas 19. gadsimtā pārvadāja tēju no Indijas uz Angliju, bet tagad jau vairāk nekā 40 gadu stāv sausajā dokā Londonā Temzas krastā netālu no Griničas observatorijas un ir viens no pasaulē slavenākajiem jūrniecības muzejiem. Šogad regate pēdējo reizi nesa šo nosaukumu, jo STI meklē jaunu sponsoru.
Regates mērķis ir pulcināt kopā pasaules jauniešus, lai tie iepazītu pasauli, iemācītos uzņemties atbildību par sevi, saviem komandas biedriem un kuģiem. Tādēļ vismaz pusei komandas jābūt vecumā no 16 līdz 25 gadiem. Regatē katru gadu piedalās no 70 līdz 100 burinieku un jahtu no apmēram 20 valstīm, katrā regates ostā ierodas no 2000 līdz 3000 jūrnieku un burātāju. Burāšanas pieredze nav obligāts priekšnoteikums, lai piedalītos, to iegūst reisa laikā.
Regate norisinās katru gadu jūlijā un augustā un ilgst apmēram sešas nedēļas. Regates norises vieta katru gadu mainās, akvatorijs ir Ziemeļjūra, Baltijas jūra, Biskaja līcis vai Vidusjūra. Regate katru gadu piestāj četrās ostās četrās valstīs. No pirmās uz otro – sacensību posms, bet no otrās uz trešo – kruīza posms, kura laikā ir iespēja burāt uz citu dalībnieku kuģiem, tādējādi vēl vairāk stiprinot draudzības ideju. Savukārt no trešās uz ceturto ostu – otrs sacensību posms.
Regates burinieki un jahtas ir sadalīti A, A II, B, C I, C II, C III klasēs atkarībā no kuģa garuma un takelāžas. «Spaniel» startē C II klasē – jahtas bez spinākera. Katrā regates posmā tiek apbalvoti pirmo četru vietu ieguvēji, tiek pasniegtas arī speciālās balvas – gados jaunākā komanda, kuģis, kas mērojis vistālāko ceļu līdz starta vietai, un citas. «Spaniel» komanda ir vienīgā, kas pēdējo piecu gadu laikā 11 regates posmos izcīnījusi astoņas godalgotas vietas, tajā skaitā piecas pirmās vietas. Regates galveno ceļojošo balvu «Cutty Sark Trophy» – slavenā burinieka sudraba modeli – neiegūst ne lielākais, ne ātrākais regates dalībnieks. Tā tiek pasniegta kuģim, kura komanda, pēc pārējo dalībnieku ieskata, visvairāk atbilst priekšstatam par starpnacionālo sapratni un draudzību.
Pēc www.spaniel.lv materiāliem
***
Jahtas «Spaniel» vēsture
Jahta «Spaniel», kuras garums ir 17 metru, savu vārdu pārmantoja no poļu jahtas «Spaniel» (11,5 metru garas), ar kuru poļu burātājs Kazimirs Javorskis izcīnīja 3. vietu avīzes «Observer Singlehanded Transatlantic Race» rīkotajās sacensībās «OSTAR 76» vieninieku grupā 1976. gadā no Plimutas (Anglija) uz Njūportu (ASV).
Šī 11,5 metru garā jahta gāja bojā 1978. gadā vieninieku jahtu sacīkšu AZAB (Azores and Back Singlehanded) laikā.
Jahta tika uzbūvēta 1979. gadā Šcecinā un nosaukta par «Spaniel II». Kazimira Javorska vadībā, piedaloties «OSTAR – 80» sacīkstēs, tā veica pārgājienu no Plimutas uz Njūportu 19 dienu 13 stundu un 25 minūšu laikā, kas tolaik bija vienkorpusa jahtu Transatlantijas rekords un tika reģistrēts Ginesa rekordu grāmatā.
1981. gadā «Spaniel II» pārdeva Latvijas Zinātņu akadēmijai, un to vadīja kapteinis Egons Stieģelis. Viņš organizēja jahtas pārbūvi, pārveidojot to lielākai apkalpei un piemērojot zinātniskajam darbam – jūras ūdeņu izpētei. Egona Stieģeļa vadītā jahta veica arī citus braucienus, sacīkšu un atpūtas burājumus, tam laikam nozīmīgus reisus uz Ziemeļjūru un Vidusjūru.
1997. gadā ar SIA «LJS Hanza» atbalstu no Zinātņu akadēmijas jahtu nopirka jahtu kapteinis Gunārs Šteinerts. No tā laika «Spaniel» aktīvi piedalās gan Latvijas burāšanas sacīkstēs, izcīnot godalgotas vietas, gan arī regulāri kopš 1998. gada startē «Cutty Sark Tall Ships Races». Ilggadējais jahtas «Spaniel» un «Cutty Sark Tall Ships Races» programmas atbalstītājs ir tagad jau privatizētā VAS «Latvijas kuģniecība».
«Cutty Sark Tall Ships» reisos no 1998. gada burāšanas pieredzi un jūras praksi apguvuši ap 150 jauniešu vecumā līdz 25 gadiem. Šajā starptautiskajā regatē jahta «Spaniel» izcīnījusi dažāda kaluma godalgas gan 1998., gan 1999. un 2000. gadā. Tomēr visveiksmīgākā bija 2001. gada sezona, kad iegūta pirmā vieta abos reisos un kopvērtējumā.
Pagājušogad jahta veica «Cutty Sark Tall Ships 2002» reisus, startējot no Alikanes Spānijā un finišējot Anglijā, Portsmutā.
Pēc www.spaniel.lv materiāliem
