Man ir skaistas bērnības atmiņas par kristībām dzimtajā Valgundes pagastā, vietējā saimnieka Jāņa Ziemeļa mājās.
Man ir skaistas bērnības atmiņas par kristībām dzimtajā Valgundes pagastā, vietējā saimnieka Jāņa Ziemeļa mājās. Viņš bija cienījams vīrs, Svētās Annas draudzes pērminderis, taču interesanti, ka līdz piecdesmit gadu vecumam nodzīvoja vecpuisī. Kad vecā saimniece, viņa māte, bija kļuvusi pavisam nevarīga, Jānis beidzot apprecēja trīsdesmit gadu jaunāku sievu Emīliju jeb Mīci, kas manai ģimenei bija attālos rados. Drīz viņiem piedzima dēls Imants un vēlāk arī meita. Dēla kristības notika ziemā, taču laukā bija pliksals, un tādēļ uz Ziemeļu mājām braucām ar federratiem. Es, glābdamies no aukstuma, biju ierīkojies tēvam un mātei pie kājām (man toreiz nevarēja būt vairāk kā četri pieci gadi, dzimis esmu 1922. gadā). Uz kristībām no Jelgavas ar zirgu atbrauca slavenais virsmācītājs Ķullītis. Tas tiešām bija liels gods, ka virsmācītājs ieradās pie kristāmbērna mājās, nevis otrādi. Pirms kristīšanas Ķullītis noturēja dievgaldu vecajai māju saimniecei, Ziemeļa mātei, kas vairs nestaigāja, bet gulēja atsevišķā istabā mājas otrā galā. Pēc tam virsmācītājs ienāca lielajā istabā, visiem, arī man, deva roku (atceros, ka tā bija liela un mīkstā – kā jau mācītājam) un turpat pie kumodes, uz kuras bija noliktas divas sveces un Jēzus figūra, kristīja Imantu. Pēc tam bija bagātīgs mielasts. Atceros, ka māte man čukstēja: «Neēd tik daudz maizes!» Mājās jau viņa parasti mācīja otrādi – lai pie gaļas vairāk piekožot maizi un kartupeļus. Par toreiz kristīto Imantu beidzamā laikā man ziņu nav, taču dzīvē viņam ir gājis labi. Liekas, ka tagad viņš dzīvo pie bērniem.
Atmodas laikā, kad aktualizējās jautājums, kā nu liela daļa tautas kā pagāni ieies brīvajā Latvijā, strādāju Platonē par LLU mācību pētījumu saimniecības kluba māksliniecisko vadītāju. Tad nu Platonē uz saimniecības rēķina bērniem tika rīkoti vārda došanas svētki, kas sākās klubā, bet vēlāk viņi kopā ar vecākiem, krustvecākiem un citiem godībniekiem tika aizvesti uz Annas baznīcu. Jaunais mācītājs Ivars Muravskis (šķiet, tagad viņš darbojas biznesā) bērnus ātri nokristīja. Mūsdienās mācītāju attieksme pret kristībām ir nopietnāka, taču, manuprāt, tolaik tā nekāda apgrēcība nebija. Nezinu tikai, vai bērniem izdeva kādus kristību dokumentus. Dažkārt bijuši gadījumi, ka jaunietim pirms iesvētībām ir ar fotogrāfijām jāpierāda, ka viņš bijis kristīts.
