Etniskās integrācijas politika Latvijā rit savu gaitu. Jā, pakritizēja gan īpašo uzdevumu ministri sabiedrības integrācijas lietās Nilu Muižnieku, taču kopējais viedoklis ir nepārprotams – labi, ka mums tāda integrācija vispār pastāv.
Etniskās integrācijas politika Latvijā rit savu gaitu. Jā, pakritizēja gan īpašo uzdevumu ministri sabiedrības integrācijas lietās Nilu Muižnieku, taču kopējais viedoklis ir nepārprotams – labi, ka mums tāda integrācija vispār pastāv. Tas nekas, ka daudz kas notiek tikai “uz papīra”, tak tomēr galvenais, ka ir integrācijas politika…
Es neuzdrošinos izvērtēt visu Latvijas sabiedrības integrācijas politiku kopumā, taču vēlos vērst uzmanību uz etniskās diskriminācijas aspektu, kas, manuprāt, šajā politikā pagaidām tiek noklusēts. Protams, pirmajā brīdī liekas, ka Latvijā nu nekādi nevar pastāvēt etniskā diskriminācija, jo mēs taču dzīvojam draudzīgi un saticīgi. Taču viss nemaz nav tik vienkārši, jo ikdienā itin bieži var iznākt saskarties ar šādas diskriminācijas pazīmēm.
Ar etnisko diskrimināciju saprot vienas tautības pārstāvja zemāku vērtēšanu par citu tautības pārstāvi, bet Latvijas sabiedrībā ir manāms tā sauktais “virtuves šovinisms”, kad iedzīvotāji neoficiālos kontaktos aprunā kaut vai tos pašus čigānus vai ebrejus. Šis jautājums Latvijā gan nav sevišķi pētīts, un būtībā to nevajadzētu tik ļoti dramatizēt, ja vien šīs “tumšos kaktiņos” izperinātās domas netiek ar laiku iemiesotas reālos darbos, kā, piemēram, ebreju kapu apgānīšana.
Latvijā satraukumu rada ne tik daudz tiešas kā netiešas diskriminācijas draudi. Eiropas Savienības 2000. gada 29. jūnijā pieņemtā direktīvā pret etnisko vai rasu diskrimināciju, kas jāievēro arī Latvijai, sacīts, ka “netiešā diskriminācija iestājas tad, kad acīmredzami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda kādas rasu vai etniskās piederības personas īpaši nelabvēlīgā situācijā, salīdzinot ar citām”. No šādas interpretācijas raugoties, Latvijā viss nav tik rožaini. Tā, piemēram, par pilnīgi normālu parādību tiek uzskatīts tas, ka video vai DVD nomās lielākā daļa filmu ir tulkotas tikai krievu valodā. Manuprāt, tā ir tipiska latviešu valodā domājošās un runājošās sabiedrības daļas netieša diskriminācija, proti, cilvēki, iespējams, pret savu gribu ir spiesti skatīties filmas citā valodā. Tas degradē latviešu valodas politiku, lai gan Sabiedrības integrācijas programmā, kurā, cik noprotams, briest kardinālas pārmaiņas, tika paredzēts cīnīties pret šādu kārtību.
Līdzīgas, uzreiz ar aci nepamanāmas, diskriminācijas pazīmes slēpjas darba tirgū, kur nereti dzirdēts, ka konkursu rezultāti privātfirmā/valsts struktūrā ir atkarīgi no tā, kāda ir īpašnieka/darba devēja etniskās piederība. Pagaidām gan tas neliecina par tendenci, taču, kā secinājis politologs Artis Pabriks, kas pirms kāda laika publicēja pētījumu “Etniskās proporcijas, nodarbinātība un diskriminācija Latvijā”, “ir acīmredzams etniskās paritātes trūkums atsevišķās institūcijās un nozarēs”. Pirmkārt, šī problēma ir aktuāla pašvaldības struktūrās. Tas, protams, nenozīmē, ka tūlīt vajadzētu mehāniski palielināt ukraiņu, krievu vai baltkrievu īpatsvaru, teiksim, pašvaldības administratīvajā aparātā. Taču tā ir viena nopietna un pagaidām neapspriesta problēma, kas bremzē sabiedrības integrācijas politiku.
Starp citu, iepriekš pieminētajā ES direktīvā ir sacīts, ka “dalībvalstis nozīmē iestādi vai iestādes, lai veicinātu vienādu visu cilvēku attieksmi bez diskriminācijas rasu vai etniskās piederības dēļ”. Latvijā par vienu no centrālajām šāda tipa iestādēm varētu uzskatīt Valsts cilvēktiesību biroju, taču tā knapināšanās ar niecīgo finansējumu nespēj pilnvērtīgi nodrošināt kontroli pār etniskās diskriminācijas jautājumu.
Tiesa, jau ilgu laiku tiek gatavots Tiesībsarga (ombudsmena) likumprojekts, kura ietvaros etniskā diskriminācija Latvijā varētu tikt vētīta daudz nopietnāk. Taču, kad šāda iestāde tiks izveidota un sāks darboties… par to vēl “zinātnieki strīdas”. Šogad “Ziņām” ar Ziemeļu valstu ministru padomes atbalstu bija lieliska iespēja iepazīsties ar Dānijas un Zviedrijas pieredzi etniskās diskriminācijas novēršanā. Abu Skandināvijas valstu pieredze rāda, ka šādas struktūras, kuru mērķis ir novērst etnisko diskrimināciju, sabiedrībā gūst lielu atbalstu, jo veicina tiesiskumu gan darba tirgū, gan valstī kopumā, un cilvēki labprāt, sevišķi jau Zviedrijā, sūdzas, ja ikdienā sajūt netaisnību, kam par pamatu ir indivīda etniskā izcelsme.
