Viens no centrālajiem jautājumiem, kuru sola risināt tikpat kā visas uz Saeimu kandidējošās partijas, ir nepietiekamais finansējums medicīnai.
Viens no centrālajiem jautājumiem, kuru sola risināt tikpat kā visas uz Saeimu kandidējošās partijas, ir nepietiekamais finansējums medicīnai. Jāatzīst, ka, izvērtējot nozares pēc to prioritātes, medicīna patiešām ir viena no svarīgākajām sfērām, kurā, pat neņemot vērā regulāru finansējuma pieaugumu (apmēram 10% gadā), līdz šim katastrofāli ir pietrūcis visa veida resursu. Par to liecina kaut vai regulārā nepieciešamība dzēst slimnīcu, īpaši reģionālo, parādus, nožēlojamās algas medicīnā nodarbinātajiem un galu galā arī slavenie aplokšņu maksājumi jeb pelnītā pateicība, bez kuras tikt pie plānveida operācijas ir visai sarežģīti, reizēm pat neiespējami. Konstatējot šīs un arī pārējās plaši izskanējušās nepilnības (kaut vai kompensējamo medikamentu saraksts un pārējie ar medicīnisko aprūpi saistītie atvieglojumi) veselības aprūpes sistēmā, jāsecina, ka tā neatbilst savam galvenajam mērķim, proti, nenodrošina veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību ikvienam valsts iedzīvotājam. Pie līdzīgiem secinājumiem nonākuši arī politiķi, jo izskan arvien jauni ierosinājumi, kā sakārtot veselības aprūpes sistēmu.
Tieši tagad, pirms Saeimas vēlēšanām, pēdējo mēnešu laikā «tēvzemiešu» stūrētā labklājības sfēra piedzīvojusi vairākus skandālus, kuru rezultātā no amata pat nācās atkāpties eksministram A.Požarnovam. Viņa vietu gan ieņēma nākamais «tēvzemietis» V.Jaksons, kura vadībā arī tika izstrādāta jaunā koncepcija par veselības aprūpes finansēšanas avotiem, kuru pirmdien izskatīja Ministru kabineta komitejā. Zināmā mērā tieši no šīs koncepcijas veiksmes vai neveiksmes varētu būt atkarīgs «tēvzemiešu» liktenis 8. Saeimā, jo uz labklājības sfēru jau savas pretenzijas ir pieteikusi Tautas partija un «Jaunais laiks». Vismaz tieši šo partiju pārstāvji pēdējā laikā plaši ir runājuši par nepieciešamību reorganizēt veselības aprūpes sistēmu.
Labklājības ministrijas izstrādātās veselības aprūpes finansēšanas koncepcijas mērķis ir apskatīt iespējamos finansēšanas avotus un ieņēmumu veidus, kuri nodrošinātu pietiekamu finansējumu veselības aprūpes sistēmai. Tieši uz šīs koncepcijas pamata valdībā paredzēts izskatīt Veselības aprūpes finansēšanas likumu, kas valdībā jāiesniedz līdz 1. septembrim. Koncepcijā tiek piedāvāti trīs iespējamie veselības aprūpes finansēšanas mehānismi. Pirmais no tiem ir budžeta dotāciju modelis, kas atbilst sociāldemokrātiskajai izpratnei par veselības aprūpi. Šajā gadījumā valsts garantētie veselības aprūpes pakalpojumi tiktu nodrošināti no ikgadējas valsts budžeta dotācijas, nosakot līdzekļu apjomu, kas no sabiedriskajiem fondiem tiek novirzīti veselības aprūpei. Šajā gadījumā noteikts veselības aprūpes pakalpojumu nodrošinājums tiktu garantēts visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu ienākumiem un veselības stāvokļa. Proti, šis modelis paredz, ka valsts uzņemas pilnīgu atbildību par noteiktiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Vienīgā problēma, ka šāds veselības aprūpes finansējuma modelis maksā ļoti dārgi un noteikti atsauktos uz citu sfēru finansējumu vai arī nāktos paaugstināt nodokļus, kas pie mums tā jau ir gana augsti.
Otrs Labklājības ministrijas piedāvātais finansējuma modelis paredz jaukta tipa veselības aprūpes finansēšanu. Tas tiktu realizēts, ņemot līdzekļus no esošajiem nodokļiem. Principā šāds modelis darbojas arī tagad, tikai nozares budžeta ieņēmumi nesedz pakalpojumu reālās izmaksas. Tādēļ tiek piedāvāti divi risinājuma modeļi: samazināt valsts garantēto pakalpojumu apjomu vai arī palielināt finansējumu no citiem avotiem. Kam tad atkal ņemsim nost?
Taču, ja tiks samazināts valsts garantēto veselības aprūpes pakalpojumu apjoms, cietīs mazturīgie, kuriem tiks liegta iespēja ārstēties. Jau pašreizējā sistēma ar pacienta nodevām un dārgajiem medikamentiem daļu sabiedrības ir izolējusi no veselības aprūpes sistēmas. Turklāt daudzi pacienti jau tagad apgalvo, ka Latvijā pastāv maksas medicīniskā aprūpe,tikai ne paši mediķi, nedz politiķi to nevēlas atzīt.
Šo modeli atbalsta Labklājības ministrijas speciālisti, jo tas neprasītu lielus ieguldījumus administratīvās sistēmas pārveidošanai, turklāt skaidrāk tiek iezīmēta veselības aprūpei paredzēto līdzekļu sadale. Nav skaidrs, kur gan tiks ņemti līdzekļi, lai, akceptējot konkrēto modeli, varētu saglabāt līdzšinējos valsts finansētos veselības aprūpes pakalpojumus, jo iezīmētais nodoklis pavisam noteikti neko neatrisinās, ņemot vērā, ka veselības aprūpes izmaksas ar katru gadu tikai pieaug. Līdz ar to nāktos palielināt arī iedalīto nodokļu apjomu, kas patiesībā būtu slēpta pāreja uz obligāto veselības apdrošināšanu.
Trešais piedāvātais veselības aprūpes finansējuma modelis piedāvā tiešu pāreju uz obligāto veselības apdrošināšanu, kas iezīmētu liberālu pagriezienu valsts sociālajā politikā. Šis modelis paredz minimālu valsts atbildību, jo katrs strādājošais ar savām apdrošināšanas iemaksām pats segs savus ārstēšanās izdevumus. Veselības apdrošināšanas iemaksas varētu tikt iekasētas līdzīgi kā sociālās apdrošināšanas iemaksas, un tām būtu jābūt vismaz 6% apmērā no iedzīvotāju ienākumiem. Lai īstenotu šādu veselības aprūpes finansēšanas modeli, būtu jāveido jaunas administratīvās struktūras un iedzīvotājiem būtu jāuzņemas jauna nodokļu nasta. Obligātās veselības apdrošināšanas modelis gan nav īpaši populārs, jo pirms vēlēšanām valdošās partijas neuzdrošināsies virzīt izskatīšanai valdībā vai Saeimā tik nepopulārus projektus.
