«Vēsture sastāv ne tikai no mums vēlamā, bet arī nevēlamā, un diemžēl nevēlamā ir vairāk,» kādu agrāko gadu autoritāti citē Voldemārs Birznieks.
«Vēsture sastāv ne tikai no mums vēlamā, bet arī nevēlamā, un diemžēl nevēlamā ir vairāk,» kādu agrāko gadu autoritāti citē Voldemārs Birznieks.
Acīmredzot sirmais kungs pēc daudziem nopietna vaļasprieka līmenī Latvijas vēstures pētīšanai veltītiem gadiem arī pats piekrīt šai atziņai. Taču tāpēc negrasās kādu vēstures posmu no atmiņas vienkārši izsvītrot. Viņš spriež, ka, augot kristīgā ģimenē, mīlestību pret Latviju saņēmis no vecākiem, tā teikt, ar mātes pienu.
Tā viņam palīdzējusi pārvarēt smagos izsūtījuma gadus, tā stiprinājusi arī vēlāk, kad dzimtenes apceļošana, dažādu notikumu un vietu pētīšana bijusi galvenais prieka avots. No Latvijas 460 pilskalniem vairāk nekā 300 Voldemārs Birznieks esot paspējis apmeklēt un «aptaustīt». Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, aktīvi darbodamies Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā, viņš daudz ceļojis pats un organizējis ekskursijas citiem. Rādīt, cik Latvija skaista, un skatīties, kā cilvēki priecājas, – tas sniedzis Birznieka kungam gandarījumu. Te viņš atkal citē kādu it kā pirmskara Rundāles ūdensdzirnavās bijušu uzrakstu: «Kas jums šeit patika, to sakiet citiem, kas nepatika, to sakiet man.»
Imanta Ziedoņa ideju atbalstīts, Voldemārs Birznieks pievērsies Ziemassvētku kauju vēstures izpētei un pēdējos septiņus gadus arī savas darbdienas vadījis Tīreļpurvā, kur atklājis arvien jaunas un jaunas liecības. Atstāt tās pēcnācējiem – to viņš izvirzījis par savu uzdevumu.
– Ja būs piemiņas akmens nolikts, tad, kaut vai aizaugs ar zāli un krūmiem, kādreiz to atkal kāds atradīs, – pārliecināts ir Tīreļpurva pētnieks. Jau 15 šādu akmeņu ir izvietoti bijušo kauju takās.
Valdība ir novērtējusi Voldemāra Birznieka ieguldījumu ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tas, protams, bijis saviļņojošs brīdis. Tomēr kā vēl dziļāku pārdzīvojumu viņš piemin līdzdalību Dziesmu svētkos vai arī pēdējā laikā – lepnumu par Valsts prezidenti, kas Latviju ārvalstu acīs ceļ godā.
Jaunajai paaudzei viņš novēl uz visu notikušo skatīties reāli, jo «negācijas ir pārejošas». Bet pats sev – lai būtu veselība un varētu pabeigt, ko iecerējis. Jauns gadsimts, pēc viņa domām, sāksies tikai ar 2001. gadu. Un, spriežot pēc mūža ilguma ģimenes vīriešu līnijā, viņam vēl tajā būtu kas jāiespēj.
