Kad vēl biju maza meitene, dzīvojām lauku mājās, kur vecākiem bija saimniecība, viņi turēja arī mājlopus. Starp tiem bija šausmīgi negants auns.
Kad vēl biju maza meitene, dzīvojām lauku mājās, kur vecākiem bija saimniecība, viņi turēja arī mājlopus. Starp tiem bija šausmīgi negants auns. Viņš nedeva ceļu nevienam. Tā kā gar māju veda ceļi, pa kuriem mēdza iet arī kāds cilvēks, tad nu šim aunam galvenā uzturēšanās vieta bija ceļa tuvumā. Atceros, ka reiz visi sēdējām pie galda un pusdienojām, kad pēkšņi dzirdējām saucienu: palīgā! Tēvs izskrēja ārā skatīties, kas tā bļauj. Izrādījās, kaimiņam, kas gāja pa ceļu, no mugurpuses ieskrējies un meties virsū mūsu auns. Tā, ka kaimiņš gar zemi! Līdzko vīrs ceļas kājās, tā šis bliež atkal. Tā nu nabadziņš, neticis ar aunu galā, saucis palīgā. Tēvs paņēma žagaru un atbrīvoja kaimiņu no uzbrucēja. Aizdzinis to mājās, tēvs atgriezās istabā, lai turpinātu pusdienas, bet te, kur gadījies, kur ne, pa vaļā atstātajām durvīm virtuvē iebrāzās auns un metās mums virsū. Es aiz bailēm iebļāvos un uzlēcu uz galda, māte iebēga otrā istabā, bet tēvs aizdurvē pieķērās pie pakaramā stieņa. Kā auns bliež, tā viņš pievelkas, kā bliež, tā pievelkas, līdz no otras istabas iznāca māte ar slotu un izdzina aunu. Pēc tās negantās reizes nācās negantnieku likvidēt. Piesiet viņu nevarēja, jo visas ķēdes auns sarāva, man no viņa bija vēl vairāk bail nekā no suņiem.
Ligita Abramenko, Sesavas pagasta Bērvircavā