Izlasot Jelgavas Cukurfabrikas lielāko akcionāru (nu jau bijušo) zemnieku N.Laščenko un R.Kazbuķa cerību pilno vai varbūt liekulīgo teicienu pēc akciju pārdošanas «nu ir gaisma tuneļa galā», atļaujiet pasmaidīt – tas nav nopietni!
Izlasot Jelgavas Cukurfabrikas lielāko akcionāru (nu jau bijušo) zemnieku N.Laščenko un R.Kazbuķa cerību pilno vai varbūt liekulīgo teicienu pēc akciju pārdošanas «nu ir gaisma tuneļa galā», atļaujiet pasmaidīt – tas nav nopietni!
Mūs uztrauc minēto kungu spriedumi, ka jārīko protesta akcija. Pret ko protestēsim? Pret negausību, savtīgumu, īsredzību? Lai taptu skaidrs, kāpēc tā sakām, jāatgriežas pagātnē.
Jelgavas Cukurfabrikas īpašuma daļu par sertifikātiem privatizēja zemnieki un maza daļa rajona Padomes darbinieku, daļa palika valsts īpašumā. Cerību pilni akcionāri piedalījās akcionāru pilnsapulcē. Viss gāja normāli līdz brīdim, kad mūsu ģenerāldirektoram H.Veģera kungam un viņa domubiedriem radās ideja daļu akciju (30 – 35 procentu) pārdot angļu firmai «MEN». Sākās domstarpības – mazo akcionāru «nobīdīšana no lemšanas». Izveidojās H.Veģera administrāciju atbalstošs grupējums – lielie akciju un ražošanas kvotas sagrābušies zemes īpašnieki.
Mūsu priekšlikumu, ka ražošanas kvotas jāsadala akcionāriem, pat neuzklausīja. Tikai kāds sevišķi neatlaidīgs zemnieks šīs kvotas ar Satversmes tiesas spriedumu atguva.
Negausības un varenuma pārņemti, viņi pat angļu firmu «MEN» ar 35 procentu akciju paketi pilnīgi ignorēja. Dividendes tikai no sākuma izmaksāja vienu latu gabalā. Kazbuķa kungs pat ierosināja to latiņu nemaksāt, bet ieskaitīt fabrikas attīstībā. Tā jau nebija, ka tikai vienu gadu to latiņu saņēmām. Regulāri sapulcēs varēja pīrāgus saēsties, sviestmaizītes un uzdzert minerālūdeni. Tā ka «peļņa» bija!
Akcionāru sapulces notika «stingri pēc reglamenta». Tās radīja «štata», proti, pieredzes bagātie, lielsaimnieki. Mēģinājām Harija kungu no krēsla dabūt nost, bet visi minētie lielsaimnieku kungi par viņu stāvēja kā mūris.
Tā kā angļu «MEN» bija novests tādā pašā bezcerībā kā mēs, mazie zemnieki akcionāri, uz viņu priekšlikumu ieķīlāt akcijas, labprāt atsaucāmies un ieķīlājām tās par nominālvērtību – 50 latu par akciju. Pirms akciju pārreģistrēšanas vērsāmies pie Veģera kunga, viņš piedāvāja vienu latu par akciju. Šādu mūsu rīcību izraisīja Veģera grupas savtīgā darbošanās, un bija nojaušams, ka agri vai vēlu fabrika «aizies pa burbuli».
Redzot, ka akcionāri masveidā ieķīlā akcijas, pēkšņi «MEN» uzradās konkurents «Lex – U» un sāka ar notāra starpniecību pirkt akcionāru akcijas arī par nominālvērtību – 50 latu par akciju. Tā kā naudas kāre liela, izrādās, pat Veģera aizstāvji nenoturējās pretī kārdinājumam, un arī viņi nu ir pārdevuši savas akcijas, tā nozāģējot zaru, uz kura paši satupuši!
Tagad viņi žēlojas, ka viņu vairs nav valdē un padomē. Jaunie īpašnieki pareizi darīja, atbrīvojoties no šādiem «divdabjiem», kas sava labuma vārdā bija gatavi uz visu, bet nespēja saprast, ka tikai visu akcionāru vienotībā ir spēks.
Tagad viņi grib samusināt zemniekus uz protestu pret valdību! Kādu ideju vārdā mēs to darīsim? Lai vairotu jūsu maciņu biezumu uz citu rēķina? Vai lai atbrīvotu citu jūsu kolēģi no «suņu blusu pārņemtā kažoka» (kredītu sloga)? Lai mēs prasītu jau tagad paaugstināt cukura cenu no 60 līdz 80 santīmiem par kilogramu?
Neņemiet ļaunā skarbās domas, bet ar savu rīcību tas ir nopelnīts. Nevar jau būt vienmēr pie siles!
Bijušie Jelgavas Cukurfabrikas akcionāri Laimonis Strazdiņš un Māris Jugbārdis
