Nokusa, aiztecēja sniegs. No avota izķepurojās varde. Visu garo ziemu viņa bija mirkusi zem radzes, izkāmējusi, iekritušiem sāniem, tik neglīta, ka briesmas!
Nokusa, aiztecēja sniegs. No avota izķepurojās varde. Visu garo ziemu viņa bija mirkusi zem radzes, izkāmējusi, iekritušiem sāniem, tik neglīta, ka briesmas! Kādu brītiņu baudījusi saulīti, lēca prom pa celiņu, pati īsti nezinādama kurp. Pirmā vēlme vedināja remdēt izsalkumu.
Jauniem priekiem bija modusies arī muša, tā spindzeļoja apkārt kā daždien dulla. Varde pašāva garo mēli, un muša pielipa pie tās. Aplaizījās vien, kā parasti vardes nedara, bet šī arī nebija gluži parasta varde.
Apetīte aug ēdot. Uzkodas brokastīm likās pamaz. Šī sajūta vēl pieauga, kad brīdi vēlāk varde pamanīja kurmi. Darba rūķītis bija iznācis ārpusē padvašot svaigu gaisiņu.
«Sveiks, kaimiņ!» iekurcās varde un aprija kurmi. Aplaizījās vien, kā parastas vardes nemaz neprot. Bet mūsējā nebūt nebija ikdienišķa lēkātāja. Vai citādi viņa uzkluptu kurmim?
Negause lēca tālāk. Nākamais viņas ceļā gadījās garausis īsļipis. Gluži kā vilcene varde izlēca viņa priekšā, un saulīte nabadziņam norietēja. Aplaizījās vien, kā parastajām vardēm nepiestāv. Ko sacīt, traka varde! Vai citādi vienā rīta cēlienā nolocītu mušu, kurmi un zaķi?
Pēc sātīgām brokastīm kļuva pasmagi lēkāt. Varde pavilkās zem krūma atpūsties. Tomēr izvelbtās ačeles tā vien lūrēja, vai negadīsies vēl kāda uzkoda. Steberēja garām cūka ar deviņiem sivēniem rakņāt pļavā pureņu saknes. Varde gari neprātoja, uzcienājās ar cūku un aprija pie viena arī sivēnus. Aplaizījās vien, kas citām vardēm nav raksturīgi. Bet šī nebija no grāmatās aprakstītajām abiniecēm, vai citādi viņa notiesātu mušu, kurmi, garausi īsļipi un pazudinātu vēl arī sivēnmāti ar deviņiem sušķiem?
Zvilnēja negause bez spēka taciņas malā, kamēr uznāca snaudiens.
Dippada – dappada, dunēja pakavi, soļoja zirgs sakām kaklā. Jaunsaimnieks bija godīgo melni vienu atlaidis mājās.
Varde pamodās.
«Tu nāc īstajā laikā!» rīma kurkstēja un notiesāja zirgu tāpat kā mušu, kurmi, garausi īsļipi un cūkumammmu ar deviņiem kviekuļiem. Aplaizījās vien, kas minētajai sugai nav dabā, bet pavasara varde bija vienīgā tāda pagadījusies pasaulē, vai citādi viņa pēc daudzajiem priekštečiem ietilpinātu māgā vēl godīgo melni?
Beidzot negantais izsalkums šķita pievārēts. Lēkātāja atlaidās vēkšpēdus atpūsties.
Te apkārt sāka sīkuļot ods kniepadatgalviņš.
«Mazliet vienmēr var uzēst,» rīma atminējās cēlo, labo padomu. Tusnīja augšā, uzslējās un paņēma uz mēles uzbāzīgo kukaini.
Un nu, baukš! Varde bija pārplīsusi. Aizspindza dullā muša, kurmis, darba rūķis, steidza baudīt pavasara svaigumu, manījās krūmos garausis īsļipis, kļūmīgi trāpījies kurkstei ceļā, aizsteberēja cūka ar deviņiem sivēniem urķēt pļavā pureņu saknes, dimdināja mājup arī jaunsaimnieka melnis, bet ods kniepadatgalviņš sīkuļoja apkārt un brīnījās.
No grāmatas «Kapteinis Čikimiks»
