Gulēs visu gadu, paliks neprecējies, labība sakritīs veldrē – ar to ticējumi neapzinīgiem jāņabērniem draud par gada īsākās nakts gulēšanu.
Gulēs visu gadu, paliks neprecējies, labība sakritīs veldrē – ar to ticējumi neapzinīgiem jāņabērniem draud par gada īsākās nakts gulēšanu. Mēģinot “iespīlēties” stingrā scenārijā, viegli zaudēt svētku sajūtu. Nav spiesta lieta vārdus dziedāt kādā vienā – tiem biežāk pielāgotajā – melodijā vai noteiktu stundu atvēlēt tādām un ne citādām nodarbēm. Taču daži tradicionāli “pieturas punkti” svinētāju iedvesmai par ļaunu nenāks. Savukārt visiem Jāņu nakts posmiem piemērotu dziesmu krājumu līgotāji var papildināt ar duci Jāņu melodiju, kas dzirdamas laikraksta “Diena” mājas lapā internetā.
Kad pirmsjāņu darbi padarīti – māja sakārtota, jāņuzāles salasītas, vainagi novīti, cienasts sagādāts –, Jāņu vakarā var doties pie Jāņa mātes un Jāņa tēva. Sētā sanākuši, aplī sastājušies, jāņabērni apdzied un uzliek vainagus Jāņa mātei un Jāņa tēvam, novēlot labu ražu un brangu ganāmpulku (ir liecības, kas vēsta, ka saimes ļaudis, dziedot šos vēlējumus, jāņuzāles mēdza arī mest “galvenajam pārim” tieši virsū).
Nonākuši līdz ozolam, apdziedātāji iet rotaļās – “Krauklīt”s sēž ozolā”, “Dimdaru dandaru, ozoliņi”, “Lielais Jānis, mazais Jānis”.
Pēc saimnieku sveikšanas līgotāji apstaigā sētu, aplīgojot un appušķojot dārzu, kūti, pirti, aku. Jāņuzāles mēdz sasviest istabā uz grīdas (uz tām varot arī gulēt; visu Jāņu dienu to nedrīkst slaucīt, lai neizslaucītu svētību) un laidarā.
Meitām – puķes un ziedošās zāles; puišiem – asās, rupjās, dzēlīgās; veciem ļaudīm – “īstās” Jāņu zāles: papardītes, vībotnītes (kam burvība piedēvēta arī daudzu citu Eiropas tautu folklorā). Tā tautasdziesmās sadalīta Jāņu zāļu “vecuma piederība”. Lai zālēm piemistu dziednieciskas spējas (kuru dēļ tās glabātas tējai, to novārījumā mazgāti saslimuši bērni un noburti lopi), tās jāplūc Jāņu vakarā vai arī pašā pusdienā (bet ne nākamajā rītā). Šajā laikā Jāņu zāles drīkst lasīt visur, sliktu slavu iemanto saimnieks, kas savā pļavā to neļauj.
Jāņi izceļas ne ar mielasta pārbagātību, bet ar naktī veicamo darbu daudzumu (ne vien dziesmas un dejas, bet arī kaimiņu aplīgošana, zīlēšana, jāņtārpiņu un papardes zieda meklēšana, peldēšanās, uguns uzturēšana un lēkšana tai pāri). Taču blakus sieram un alum uz galda mēdz būt arī piens un pīrāgi, rauši un citas apaļas formas uzkodas.
Saulei rietot, aizdedzina pūdeli – mucu kārts galā – vai ugunskuru iespējami augstākā vietā. Ja līgošana notiek pie ūdeņiem, tajos ielaiž degošu plostu. Veroties uguns liesmās, mēles raiti raisās arī apdziedāšanās pantiem. Tie palīdz saglabāt možumu līdz brīdim, kad ar dziesmām jāsveic saullēkts un jāmazgājas rīta rasā.
