Varasvīri, kas nenogurdami rūpējas par tautas labklājību, mūs iepriecinājuši ar lielizgāztuvju projektu.
Varasvīri, kas nenogurdami rūpējas par tautas labklājību, mūs iepriecinājuši ar lielizgāztuvju projektu. Vairākiem rajoniem būšot viena kopīga vieta, kur savest sadzīves un ražošanas sārņus. Iecere palēnām gūst taustāmus apveidus: četriem Valmieras, Cēsu, Limbažu un Valkas rajoniem ieplānota pirmā no lielajām izgāztuvēm.
Projekts īstenojams, lai godam «ieietu Eiropā». Jā, labiekārtota izgāztuve ar atkritumu šķirošanu un apstrādi nav slikta lieta. Bet vai tā mums būtu pirmā nepieciešamība? Vai attiecīgs videi draudzīgs «iestādījums» vispirms nebūtu vajadzīgs Rīgai?
Konteineros samet pārtikas atliekas, makulatūru, plastmasas taru, pudeles u.c. Kad veikali izsaiņo preces, konteiners pilns tiek vienā rāvienā. Vai tas viss būtu vedams simt kilometru? Kas segs transporta izmaksas? Vai plānie pašvaldību un iedzīvotāju maciņi netiks «izpurināti» vēl plānāki?
Izgāztuves iedibinās valsts, pašvaldībai neprasot, arī izejmateriāla piegādē bez administratīviem spaidiem neiztiks. Taču varu derēt, ka drīz pēc darbības uzsākšanas Rīgas kungi atģidīs: nauda nesmird! Ņems un lielizgāztuves privatizēs. Ne gādība par vidi, ne staigāšana uz Eiropu, bet gan sava kabata rūp šiem vīriem. Vispirms apvienot, koncentrēt, tad, izmantojot savu monopolstāvokli, uzmaukt vēl vienu cilpu nabaga reņģēdāja kaklam.
Par laimi arī provincē mīt prātīgi cilvēki. Tie izrēķinās, vai lētāk nav ierīkot atkritumu šķirošanas laukumu un algot degamā dedzinātāju un pūstošā kompostētāju. Tad tikai grūtāk likvidējamo nāksies vest uz dižo «kroņa» izgāztuvi.
Valdības iecere nedos tīrāku vidi, gluži otrādi, tas būs atentāts pret dabu, sākts ar piemēslošanu. Kur citur, ja ne mežā vai ceļmalas grāvī savu lieko mantu izmetīs tas, kuram kabata tukša?
Izgāztuvju projekts nav vienīgais, kas lielkapitāla interesēs paredz piespiedu koncentrāciju. Jau pirms pāris gadiem Andris Šķēle sludināja rajonu apvienošanu nedaudzos apriņķos, nelielo skolu un slimnīcu slēgšanu. Saprast kampaņas jēgu ļauj turpmākais: vajagot, lai neskaitāmās sīkās pienotavas un gaļas pārstrādes cehiņus katrā apriņķī aizvietotu viens liels un moderns piena un gaļas pārstrādes kombināts, vienas dzirnavas. Uzdevums nav neizpildāms: ja Šķēle saviem puķu tirgos nopelnītajiem miljoniem pievienos valsts varu, tad nelielās, konkurēt mazspējīgās pārtikas ražotnes, pamestas bez atbalsta un kredīta iespējām, pāris gados nospiedīs kā blaktis.
Nav šaubu, lielā uzņēmumā darbu var izkārtot racionālāk, efektīvāk, var ražot lētāk, iztikt ar mazākiem štatiem. Patērētājam gan diezin vai tas būs lētāk, jo vajadzēs taču apmaksāt izejvielu transportu uz kombinātu un gatavās preces nogādi līdz veikala plauktam, kas nebūs tikai dažu kilometru attālumā. Savukārt zemniekam, palikušam bez uzpircējiem, nāksies samierināties ar tādām iepirkuma cenām, kādas diktēs monopolists.
Izredzes rādās bēdīgas, taču nelaime vēl nav nenovēršama. Nebūsim padevīgi kā aitiņas un neiesim uz mums paredzēto aploku. To taču vēl varam!
Uldis Strupulis Priekuļos
