Jelgavnieks Edgars Simanovičs startēs 246 kilometru garajā spartatlonā Grieķijā.
Rīt, 30. septembrī, tiks dots starts vienam no pasaules grūtākajiem skrējieniem – spartatlonam, kura dalībnieki veic vēsturisko 246 kilometru distanci no Atēnām līdz Spartai. Lai pārbaudītu savus spēkus šajā izaicinājumā, uz Grieķijas galvaspilsētu jau pirmdien devies arī Latvijas garo distanču skrējējs jelgavnieks Edgars Simanovičs.
Skrējienam reģistrēto 400 dalībnieku sarakstā Latvijas vārds lasāms vēl trīs reizes – startam gatavojas arī pazīstamie gargabalnieki Gunārs Ķeģis, Pēteris Cābulis un Īrijā dzīvojošais latvietis Vilnis Pleite.
Kā stāsta Edgars, lai pieteiktu dalību sacensībām, ir jāiztur spēcīga konkurence, jāizpilda virkne kvalifikācijas normu un jābūt veiksmīgam atlases loterijā. Ik gadu dalībai piesakās tūkstošiem skrējēju, taču tiesības startēt šajās sacensībās iegūst vien četri simti gribētāju no visas pasaules.
Doma dzimst 100 kilometru distancē
Pavisam nelielai daļai sportistu par ļoti augstvērtīgu kvalifikācijas rezultātu rīkotāji piešķir garantētu vietu dalībnieku sarakstā. Jelgavnieks šogad ir viens no šiem nedaudzajiem, pateicoties sasniegumam 2015. gada pasaules čempionātā 100 kilometru skrējienā.
«Tas bija pēc 2013. gada Eiropas čempionāta 100 kilometros,» pirmo domu par iespējamo spartatlona pieveikšanu atceras Edgars. «Pirmoreiz noskrēju ātrāk par astoņām stundām. Tas bija labs rezultāts, pēc kura sapratu – jo garāka distance, jo jūtos stiprāks.» Pagājušā gadā pasaules čempionātā Nīderlandē jelgavnieks savu rezultātu uzlaboja par vēl 18 minūtēm, un 07:33:29.00 tikai nostiprinājuši pārliecību par atrašanos uz pareizā ceļa. «Kā alpīnistam Everests, tā gludo ultramaratonu skrējējam spartatlons,» salīdzinājumā skaidro augstā mērķa izaicinājumu pieņēmušais sportists, piebilstot, ka vilinošs šķitis arī limitētais dalībnieku skaits – tikai četri simti no visas pasaules!
Īpaša gatavošanās – no janvāra
Gargabalus, pēc paša vārdiem – «tā tehniski», Edgars skrien kādus septiņus astoņus gadus. Ar nopietnāku treniņu un rezultātu analīzi – pēdējos trīs. Būdams Rīgas Pašvaldības policijas darbinieks, pagājušajā gadā startējis arī pasaules policijas un ugundzēsības darbinieku olimpiādē, kur izcīnīta zelta medaļa pusmaratonā, bet kopš šāgada janvāra visa uzmanība veltīta spartatlonam.
«Garajiem gabaliem vajag vairāk psiholoģiski sagatavoties, tāpēc sacensībās skrienu samērā maz. Lai veiktu tik garu distanci, kāds ir spartartlons, jābūt ļoti uzlādētam. Jelgavas nakts pusmaratonā gan gribējās piedalīties – kā nekā esmu jelgavnieks. Taču darba dēļ nesanāca – skrējiens vakarā, bet es pēc nakts maiņas…»
Uz jautājumu, cik tad kilometru pieveikti īpašās gatavošanās treniņos, Edgars atbild ar praksē gūto pārliecību, ka īsāki, bet intensīvāki treniņi ir efektīvāki. «Fiziski jābūt sagatavotam, taču šādu attālumu neskrien vis kājām, bet ar sirdi. Jānotic sev, jo neiespējamais var kļūt iespējams tikai tad, ja tam notici. Sava trenera man nav, meklēju informāciju internetā, atrodu un pamēģinu,» stāsta apņēmīgais skrējējs, taču atklāj arī, ka ir Sporta pedagoģijas akadēmijas students un pats grib kļūt par vieglatlētikas treneri.
Tīmeklī izzināta arī iepriekšējo spartatlonistu pieredze. «Esmu daudz lasījis, ko raksta cilvēki pēc finiša. Kā trenējušies, ar kādām grūtībām sastapušies. Tie ir stāsti ar laimīgām beigām un arī ne tik laimīgām,» kā saka Edgars, «labāk uz grābekļiem nekāpt». Ar deviņdesmito gadu vidū divus spartatlonus pieveikušo novadnieku Anatoliju Zibikovu gan viņam aprunāties nav gadījies.
Rīt – pulksten septiņos
Tas ir laiks, kad tiks dots starts vēsturiskajam ultramaratonam, kas savieno 246,8 kilometru attālumā esošās Atēnas un Spartu. Skrējiena mājas lapā atgādinātā vēsture stāsta, ka 490. gadā pirms mūsu ēras šo ceļu abos virzienos veicis atēnietis Feidipīds, kas sūtīts pie spartiešiem ar aicinājumu palīdzēt kaujā pret persiešiem. Pēc sengrieķu vēsturnieka Hērodota vēlāk rakstītā, no Atēnām izgājušais Feidipīds Spartā esot ieradies nākamajā dienā.
Ideja par distances pieveikšanu mūsdienu spartatlona variantā pieder britu lidotājam un aizrautīgam sengrieķu vēstures izzinātājam Džonam Fodenam. Par iespēju to izdarīt viņš nolēmis vispirms pārliecināties pats un kopā ar trim darba kolēģiem 1982. gada 8. oktobrī devies ceļā, plānojot to veikt iespējami tuvu Hērodota aprakstā minētajam. Slavenās Leonīda statujas priekšā Spartā Fodens stāvējis pēc 36 stundām, un šis tad arī apstiprināts par kontrollaiku skrējienam, kura startā kopš 1983. gada Atēnās stājas drosminieki no visas pasaules. Rīt viņu vidū būs arī E.Simanovičs.
Pasākums, protams, nebūs tik ekstrēmi individuāls kā Feidipīdam, līdzi uz Atēnām devusies arī četru cilvēku atbalsta komanda, trasē izvietotajos 75 kontrolpunktos varēs stiprināties ar ceļā nepieciešamo uzturu, uz katru iespējams aizsūtīt arī savu personīgo ēdienu un dzērienu, ko rīkotāji tur nogādā. Tomēr atšķirībā no ultramaratona, kur laiks no kontrolpunkta uz kontrolpunktu mēdzot būt fleksibls, šeit noteikumi, pēc Edgara vērtējuma, ļoti skarbi. «Atpūtas brīžu ļoti maz. Ja neiekļaujies kontrollaikā, noņem no trases.» Ne mazāk skarbā statistika liecina, ka pat no šiem četriem simtiem acīmredzami pašu motivētāko skrējēju līdz šim finišējusi aptuveni puse.
Tātad – turēsim īkšķus!
