Jūnijs, vasara. Eksāmeni, izlaidumu laiks. Tieši tāds tas bija arī 1941. gadā. Priecīgi satraukti, skrējām uz skolu.
Jūnijs, vasara. Eksāmeni, izlaidumu laiks. Tieši tāds tas bija arī 1941. gadā. Priecīgi satraukti, skrējām uz skolu. Vēl daži eksāmeni tad vieniem brīvlaiks, citiem jādomā, ko darīt tālāk. Bet okupanti domāja citādi…
Toreiz mācījos Jelgavas valsts 2. ģimnāzijā. Tas bija laiks, kad valdība bija izlēmusi, ka mūsu skola būs meiteņu praktiskā ģimnāzija (bijām 750), Hercoga Pētera ģimnāzija humanitārā zēnu skola.
Klīda baumas, ka apcietina skolniekus, bet mēs neticējām, jo brīvvalsts laikā tādas lietas nenotika.
1. maijā obligāti visiem skolēniem bija jāiet demonstrācijā ar sarkaniem karogiem un Staļina bildi. Vairāki puiši no 1. ģimnāzijas to nevēlējās, sekoja tūlītēji aresti, apcietināja arī meitenes.
15. maijā 1. ģimnāzijas tornītī tika uzvilkts Latvijas karogs, tad pēdējās klasēs zēnu palika pavisam maz, dažus arī nošāva.
Personīgi pazinu Armandu Gaišu, viņa māsa bija ar mani vienā klasē. Šogad satikāmies, viņa bija atbraukusi no ASV, apciemoja arī mani.
Tad ausa 14. jūnija rīts. Par to rakstīts daudz, bet būtu jāraksta un jāstāsta daudz vairāk, lai komunistu briesmu darbi nekad neatkārtotos. Arī mūs ar brāli arestēja divus vien, man bija 15 gadu, brālim 13. Nešķiroja ne vecus, ne jaunus, veda uz stacijām, grūda aizrestotos lopu vagonos, lai vestu uz Sibīriju iznīcināšanai. Kā notika pati arestēšana un vešana, to uz papīra nevar aprakstīt necilvēcīgi… Par ko? Kāpēc? Tēvs darbā, māte slimnīcā, divi nepilngadīgi bērni mājās, tos ņem, bāž vagonā un ved uz Sibīriju. Ienāk trīs bruņoti vīri skolā, iet klasēs, ņem pie rokas skolēnus, ved uz lopu vagoniem.
Daudzi nesatikās nekad, citi vēl šodien meklē viens otru.
Galapunktā pateica: «Būsiet šeit 25 gadus.» Hruščovs pažēloja pēc 16 gadiem atlaida brīvībā.
Gribētu teikt šodienas bērniem: neizniekojiet pašu skaistāko dzīves posmu skolas laiku. Visas pretvalstiskās organizācijas, līmes ostīšana, narkotikas, alkohols, tas ir neatgriezenisks. To neizdosies labot visu mūžu.
Necieņa pret skolu, skolotājiem, valsti tas būs pēc principa: dots devējam atdodas. Krievu bērni nemācās mūsu valodu, tā ir pirmā necieņa pret valsti, kurā paši dzīvo. Vecie cilvēki nevarot iemācīties, bet piecdesmit gadus laika bija gana. Ja divi krievi savā starpā sarunājas (ne lamājas), tad puse vārdu ir ar «mātes» un «dieva» pieskaņu, ausis svilst.
Es, 16 gadu būdama ka-torgā, to netiku dzirdējusi, arī pati neiemācījos, laikam grūta galva.
Mums skolas gaitas izjauca komunisti. Kas šodien liek lamāties, neapmeklēt skolu, necienīt cilvēkus, pat nogalināt!?
Ar cieņu M.Upeniece
