Ilga Viduža savos 76 gados veido jaunas dāliju šķirnes un domā par piedalīšanos izstādē.
«Aizejot pensijā, beidzot atliek laiks sev un hobijiem. Jaunībā vajadzēja strādāt kolhozā, bērnus audzināt un tādām lietām nebija vaļas. Mani daudz kas aizrauj, un tās intereses ir lielākas nekā spēšana,» nosmaida Ilgas kundze no Bramberģes. Izrādās, puķu audzēšana ir tikai neliela daļiņa no viņas sirdslietām. Jaunas tupeņu šķirnesKatram īstenam latvietim ir svarīgi labi paēst un lai skaistums ir apkārt, ironizē cienījamā seniore. Viena no viņas kaismīgajām nodarbēm ir kartupeļu audzēšana un jaunu šķirņu radīšana. Pēc profesijas viņa nav agronome, bet diplomēta zootehniķe, taču lielās intereses dēļ apmeklējusi dažādus kursus un seminārus, kur apguvusi tupeņu kultūras kaprīzes un īpatnības. Savā piemājas dārziņā Ilga audzējusi un testējusi vairāk nekā simts dažādu kartupeļu šķirņu, līdz nolēma izmēģināt radīt pati savu. Patentētas un tautās izgājušas tās gan nav, bet prieks par saviem garabērniem viņai ir neaprakstāms.«Esmu selekcionējusi divas jaunas kartupeļu šķirnes. No vienas jau šķīros, jo kartupelis ilgi nedīga, bet pa to laiku nezāļu bija pilna vaga, turklāt pats bumbulis bija par daudz miltains. Otra šķirne izdevās daudz labāka, pat ēnā zem ābeles labi auga un ražoja, arī nezāles pati ierobežoja. Šīs šķirnes kartupeļus joprojām ģimenē ēdam,» priecājas pensionāre.Stāstot par jaunu šķirņu veidošanu, Ilga atzīst, ka tas nav viegls viena gada darbs. «Šķirnes krustojot, nekad nevar paredzēt, kas tur sanāks. Neizturīgākie stādiņi paši «atbirst», bet labākie, kas pirmajā gadā iztur lakstu puvi, tiek izrakti laukā. Otrajā gadā stāds jau vairāk sevi parāda, bet tā pa īstam par jauno šķirni var spriest tikai trešajā gadā, kad iegūta raža un izjusta garša,» skaidro Ilga Viduža. Viņas kartupeļu laukā draudzīgi sadzīvo ap 20 dažādu kartupeļu šķirņu, un, kā viņa smej, rasolam vāra ne tik miltainu kartupeli, biezputrai – miltainākus. Agrāk, kad vairāk spēka bijis, Ilga ar saviem tupeņiem braukusi arī uz tirgu, bet tagad tie tiek audzēti vien pašu vēderiem.Ilga atklāj vēl kādu interesantu faktu – modē atgriežas vēl pirmskara Latvijas vecu vecās kartupeļu šķirnes. «Dzirdēju, ka arī Priekuļu selekcionāri meklēja senos «rožu kartupeļus» – rozā ātraudžus, ko tautā vēl sauca par «rožu Jānīšiem». Arī man palaimējās šo šķirni iegādāties no kādas pazīstamas dāliju audzētājas, kas nodarbojas arī ar kartupeļu audzēšanu,» priecājas bramberģniece.Sapnis par zilajāmIlgas kundzes bagātīgais dāliju lauks šogad vēl ziedēt nesteidzas. Saimniece skaidro, ka pavēlāk tās iestādījusi un saules bijis par maz, tāpēc īstā ziedēšana vēl priekšā. Dālijas Ilgai patikušas jau bērnībā, kad Madonas pusē mammai dārzā tās bagātīgi ziedēja. «Dālijas man bijušas vienmēr. Kamēr strādāju, pa gadiem biju sagādājusi daudz skaistu šķirņu, tad viena daļa pačibēja, jo nemācēju ar tām īsti apieties, tad atkal vaļas nebija. Tagad, kad esmu pensijā, vairāk ir laika tām pievērsties,» atzīst Ilgas kundze un, izrādot ziedošo bagātību, priecājas: «Šis ir mans bērns, šis arī, tas tur gaišais arī, tā ir mamma šai…» Par katru šķirni viņai ir ko pastāstīt un piebilst. Pašas selekcionētu dāliju pensionārei ir daudz. Nekur citur kā vien pašas dārzā tās gan nav aplūkojamas. Ilgas kundze nedaudz kautrīgi atzīst, ka būtu jāsaņemas un ar pašas radītajām šķirnēm jāpiesakās Dabas muzejā uz dāliju izstādi – interesanti, kā cilvēki tās novērtētu, prāto selekcionāre.Dālijas ir vienas no viņas mīļākajiem ziediem, arī tulpes un īrisi patīk, bet pārējām ne tuvu netiek veltīta tik liela uzmanība kā krāsainajiem rudens vēstnešiem. Saimnieces vēl neizsapņots sapnis ir radīt šķirni ar dzidri ziliem ziediem, vairākas uz to pusi jau ir, bet izteikti zilu vēl nav selekcionējis neviens pasaulē.«Manas pašas veidotās šķirnes ir visdažādākajās krāsās un kombinācijās, taču zilas nav. Viena pat aizklīdusi līdz Botāniskajam dārzam, tur tai ir arī savs nosaukums – ‘Zaļā jaunība’ –, bet kā izcelsme pierakstīts – «nezināma». Cik pavisam man ir savu šķirņu, pateikt nevaru, jo mazāk izturīgās izmirušas. Taču šogad jau droši zinu, ka manai kolekcijai klāt nāks vēl apmēram astoņas jaunas, kas eksāmenu būs izturējušas un varēs dzīvot,» priecājas dāliju audzētāja.Par jauno šķirni var spriest vien pēc triju gadu «pārbaudes laika» – kāds zieds, krāsa, cik izturīgs un veselīgs ir gums. «Galvenais, lai pašai patīk, jo dālijas audzēju savam priekam,» paskaidro pensionāre. Saimniece savas dālijas rūpīgi grupē, katru šķirni, krāsu atzīmē, ziemā gumi tiek sargāti no aukstuma un izžūšanas. Tad arī ir vairāk laika izsvērt, kuras šķirnes krustot, lai iznāk kas interesants. Visa puķu saimniecība tiek smalki iegrāmatota. Siltām zeķēm kājāsLīdz ar dārza darbiem Ilgai vēl pietiek spēka aptekalēt lopu pulku – kūtī līdzās brūnaļai, kazai un kumeliņam ir arī pāris aitu mammu, kas šogad sarūpējušas sev jauno paaudzi. Ilga stāsta, ka aitām ir īpaši smalka un zīdaina vilna. No tās adītajās zeķēs varot nelāpītās visu ziemu izstaigāt. «Agrāk vilnu pati vērpu, bet tagad to vedu uz Ķoņu dzirnavām. Un zinu – atpakaļ dabūšu dziju tieši no savu aitu vilnas,» stāsta pensionāre, kura vecumdienas vada zem viena jumta ar dēla Alda ģimeni. Ilgas kundze atzīst, ka vieni no mīļākajiem dzīvniekiem tomēr esot zirgi. Viņa spilgti atceras, kā jaunībā, strādājot lauku brigādē, ar pajūgu uz fermām vesta skābbarība, siens un milti. Padomju gados zirgs skaitījās aizliegtais privātmāju mājlops, un to paglāstīt Ilga varēja, vien kolhozā strādājot. Tagad, kad zirgu varētu turēt, nav vairs tā spēka, lai ar tik lielu dzīvnieku nodarbotos, tāpēc mazbērnu priekam Ilgas kūtī spriņģo šogad Tērvetē pirkts kumeliņš.
