LLU Veterinārmedicīnas fakultātes asociētais profesors Gunārs Pētersons lielu savas profesionālās dzīves daļu veltījis sikspārņiem.
«Jānospļaujas, bet, ja šai mājai kas notiktu, labāk dzīvotu vagoniņā vai uzceltu šķūni nekā atgrieztos pilsētā,» vezdams savos «Niedrājos», kur vecvecāku mājās pavadītas neskaitāmas bērnības vasaras, teic LLU asociētais profesors, bioloģijas doktors, sikspārņu eksperts un vienkārši liels dabas draugs Gunārs Pētersons. Šī vieta, kur pirms vairāk nekā desmit gadiem uzcelta Pētersonu ģimenes māja, savā ziņā arī bijis noteicošais, lai jaunais pētnieks pirms 31 gada piekristu piedāvājumam strādāt LLU Veterinārmedicīnas fakultātē. Tā, neskaitot Latvijas Dabas muzejā pavadīto gadu, bijusi Gunāra Pētersona vienīgā darba vieta jeb laukums, kurā veiksmīgi izspēlēt savas profesionālās ambīcijas un biologa aizrautību. Lielā mērā tā pieder sikspārņiem.
Vairāk nekā 140 alu un pagrabu
Profesora šīs vasaras lielākais darbs gan saistās ar šķūnīša būvniecību un malkas sagādi. «Man pieder neliels mežs, ko rietumu vēji bija pamatīgi izgāzuši. Bija žēl noskatīties, kā tas guļ. Atceroties no latviešu literatūras klasikas, kā vīri ziemā gāja malku gādāt, arī es biju ar motorzāģi mežā iekšā, un tagad tas jāmēģina savest šķūnī,» Gunārs aiz mājas rāda apjomīgo kurināmā kaudzi, kuras pietikšot vairākām sezonām. Tomēr tas nenozīmē, ka sikspārņi un pētniecība atstāta novārtā. Tā joprojām ir Gunāra Pētersona prioritāte. Vienkārši iegadījies klusāks laiks. «Vasarā saistībā ar sikspārņiem nav pārāk daudz pasākumu. Jūlija sākumā Ķemeru nacionālajā parkā notika jau par tradīciju kļuvusī «Sikspārņu nakts». Lekciju lasīju arī jauno ornitologu nometnē Kandavā. Bija arī neliels eksperta darbiņš Ruņupes ielejas dabas liegumā, kur notika sikspārņu, ūdru un bebru inventarizācija. Nu ļoti eksotiska vieta! Varu ieteikt visiem, kas vēlas pabūt vienatnē ar sevi. Kilometriem tālu nesatiec nevienu cilvēku,» jūsmo pētnieks. Viņš piebilst, ka lielākais darbs, ko var nosaukt arī par hobiju, ir Papes ornitoloģiskajā stacijā sadarbībā ar vācu kolēģiem notiekošais sikspārņu migrācijas monitorings. Taču īsts Gunāra Pētersona sirdsdarbs ir ziemojošo sikspārņu monitorings Viestura Vintuļa vadībā. Apbraukājot 148 alas, pagrabus un citas šo dzīvnieku uzturēšanās vietas, tas tiek veikts no 1992. gada. Finansējumu tam reti izdevies iegūt. Taču ne viss šajā dzīvē mērāms naudas kategorijās!
Trūkst rehabilitācijas centra
Sikspārņus Gunārs Pētersons pēta kopš studiju laikiem Latvijas Universitātes «biologos». «Tas notika nejauši – kā liela daļa manā dzīvē, jo diezgan slikti plānoju lietas. Arī bioloģijas studijas izvēlējos bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās. Man vienkārši patika daba. Taču sikspārņi tāpēc, ka, meklējot diplomdarba tēmu, pasniedzēja ieteica, ka es varētu turpināt izpēti, ko studijās bija sākusi pašreizējā Jelgavas Valsts ģimnāzijas skolotāja Ināra Rūce. Neesmu drošs, ka tieši sikspārņi mani «aizķēra». Drīzāk dzīvesveids, kas ar viņiem saistās. Braukāšana pa visu Latviju, vietu meklēšana, daba kā tāda. Neizslēdzu, ka tikpat labi tās varēja būt, piemēram, vardes. Taču sikspārņi ir pateicīgi ar to, ka tiem ir liels aizsardzības statuss visā Eiropā. Līdz ar to tiek vairāk atbalstīta pētīšana,» atzīst nu jau daudzus gadus sikspārņu eksperts.
Viņš gan piebilst, ka mobilitātes dēļ šie mazie siltasiņu dzīvnieciņi nav pārāk labi «stāstnieki», lai no viņiem uzzinātu par dabā notiekošo. Tomēr šo to secināt var. Piemēram, sikspārņu klātbūtne liecina par kukaiņiem, kas no dabas viedokļa ir labi. «Mūsu ziemošanas monitoringa dati, kas ir līdzīgi visā Eiropā, liecina, ka kopumā sikspārņu skaits iet uz augšu un atkopjas pēc lielas lejupslīdes, kas tiek saistīta ar pagājušā gadsimta 60.–80. gadu lauksaimniecības intensifikāciju. Taču viena suga – garausainie sikspārņi – šķiet, samazinās. Neesam pētījuši, bet domājam, ka tas ir mežu izciršanas, kas notiek lielos apjomos, rezultāts. Tāpat varētu būt mazāk to, kas ziemo māju pagrabos,» min pētnieks. Vienlaikus viņš pauž gandarījumu, ka iedzīvotāji kļūt zinošāki. «Cilvēki mums daudz biežāk zvana. Ir vairāki gadījumi, kad atrod pusdzīvus sikspārņu mazuļus. Latvijā tā ir nepadarīta lieta, ka mums nav savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centra. Varētu tādu ierīkot mūsu fakultātē. Taču – kurš reizi divās stundās šo dzīvnieciņu ar pipetīti baros? Zvana arī tādi, kas vēlas remontēt, bet sikspārņus saglabāt vai arī humānā veidā dabūt ārā no sava īpašuma. Jāatgādina, ka sods par nogalinātu sikspārni ir divu minimālo mēnešalgu apmērā,» uz saudzīgu sadzīvošanu aicina eksperts.
Vajadzīgi īsti profesori
Gunāra Pētersona dzīves prioritāšu sarakstā, protams, joprojām ir arī LLU Veterinārmedicīnas fakultāte, kur viņš asociētā profesora kārtā pasniedz zooloģiju, bioloģiju un biotopu aizsardzību un turklāt no 2004. gada septiņus gadus «dekanējis». «Kopumā «veti» ir ļoti tramīgi, ja kāds ienāk no malas. Par 95 procentiem mani, biologu, fakultātē paņēma tāpēc, ka vecāki pēc izglītības bija vetārsti, kaut savā profesijā nestrādāja. Tēvs Juris bija kolhoza priekšsēdētājs, bet agri mira. Savukārt mamma Inta strādāja organiskās sintēzes institūtā,» šķetina Gunārs.
Savus vairāk nekā 30 darba gadus fakultātē viņš ir sadalījis vairākos posmos. Pirmais (līdz pat 2000. gadu sākumam) bijis salīdzinoši mierīgs un brīvs sikspārņu pētīšanai garajā vasaras atvaļinājumā. Taču tad nāca «Tempus» projektu laiks, kas vēra apvāršņus un grozīja domāšanu. «Tie bija projekti pirms iestāšanās ES, lai harmonizētu likumdošanu augstākās izglītības jomā. Pirms tam tos biju izmantojis individuāli, bet vēlāk sadarbojāmies fakultāšu līmenī. Mūsu partneri bija Hanoveres un Helsinku augstskolas. Vēl nāca starptautiskā akreditācija, kam biju koordinators, bet tas «sabojāja» manu turpmāko dzīvi. Tas, šķiet, bija arī iemesls, kāpēc kā biologs nesaprotamā kārtā kļuvu par dekānu. Šajā laikā nācās ļoti daudz komunicēt ar ārzemniekiem. Sapratu, jutu un zināju, ko viņi domā par mums. Prasības, kas tiek izvirzītas mūsu profesoriem un asociētajiem profesoriem, ir stipri pieticīgas. Vajag vairāk tādu, kas vada savu jomu, kuram ir doktoranti un kurš publicē savus pētījumus starptautiskos žurnālos. Ja būtu šie kritēriji, no kā būtu atkarīgs arī finansējums, līstu no ādas ārā. Varbūt nekrāmētu malku, bet rakstītu publikācijas,» par faktoru, kas būtu jāmaina, iestājas bijušais dekāns.
Viena meita Milānā, otra – Telavivā
«Kamēr dzīvoju pilsētā, man atpūta bija izrauties pie dabas. Taču te, «Niedrājos», tā ir visapkārt. Jūtos labi. Tikai šoseja paskaļa,» par savu miera ostu, kur viņš dzīvo kopā ar sievu Ilzi un mazajiem dēliem Kārli un Kristapu, priecājas Gunārs Pētersons. Ja ļautu izvēlēties, viņš labprāt apciemotu savas lielās meitas no pirmās laulības. Madara dzīvo un strādā personāla atlases uzņēmumā politiski nemierīgajā Telavivā, savukārt māksliniece Ieva, kas beigusi gleznotājus, kopā ar savu draugu – īstenu itālieti un turklāt futbola žurnālistu – mitinās Milānā. Tikai dēls Mārtiņš, kas pēc profesijas ir jurists, strādā advokātu birojā tepat Rīgā. Neskatoties uz plašo ģeogrāfiju, visiem Pētersoniem ir tradīcija sanākt kopā Ziemassvētkos, bet Jāņos – kā sanāk. Galvenais, ir paturēt citam citu rūpju redzeslokā! ◆
