Latvijā, tāpat kā dabā, valda līdzsvars. Lai nebūtu jānobeidzas no smiekliem (caur asarām) par valdības izdarībām, politiķi sabiedrībai atsvaram sagādājuši vairāk nekā nopietnu vielu pārdomām un viedokļu kaujām.
Latvijā, tāpat kā dabā, valda līdzsvars. Lai nebūtu jānobeidzas no smiekliem (caur asarām) par valdības izdarībām, politiķi sabiedrībai atsvaram sagādājuši vairāk nekā nopietnu vielu pārdomām un viedokļu kaujām. Runa ir par valdības it kā oficiāli pausto atbalstu ASV pozīcijai attiecībā uz Irākas krīzes «noregulēšanu». Lai gan sabiedriskās domas aptaujas rezultāti liecinot, ka mūsu valstī vairāk nekā 80 procentu iedzīvotāju neatbalsta iesaistīšanos ASV un Irākas militārajā konfliktā, personīgi man nav gadījies sastapt nevienu no tiem pārējiem 20 procentiem, kas būtu citādos ieskatos. Pat, ieskaitot valdības pārstāvjus, kas pauduši atbalstu ASV, «vajadzības gadījumā» piesolot palīdzību. Skan it kā paradoksāli: paši apsola atbalstu, bet paši ir pret karu.
Taču paradokss ir tikai šķietams. Neviens neiestājas par karu kā tādu. Lai arī mūsu valdībā gandrīz nevienā sektorā netrūkst diletantu, to nekādā ziņā nevar attiecināt uz ārlietu resora vadītājas un Valsts prezidentes personu. Abām augsti titulētajām lēdijām piemīt diplomātiskā pieredze, un tas, ko dēvē par politisko intuīciju, tās gan brīžiem pietrūkst parlamentāriešiem, it īpaši valdībai. Tādēļ varbūt ne tagad uzreiz, bet pēc ilgāka laika, jau secināsim, ka viņas rīkojušās pareizi, pauzdamas Latvijas (pagaidām – morālo) atbalstu štatiem.
Runa acīmredzot ir par kaut ko citu. Par plaisām starp valdību un sabiedrību, zināmā mērā pat starp lēmējvaru un izpildvaru. Diezin vai tas bija tikai deputātu aizvainojums par to, ka viņi tika nostādīti fakta priekšā par prezidentes un ārlietu ministres «paziņojumiem» viņpus okeāna. Drīzāk šis gadījums liecina par Saeimas smagnējību, par nespēju pietiekami operatīvi «ieslēgt» jau pieminēto intuīciju, jo pretējā gadījumā deputātiem nevajadzētu spriedelēt par kaut kādu pilnvaru pārkāpšanu un tamlīdzīgi. Jo, pirmajām emocijām noplokot, tie paši deputāti piekrīt, ka atbalsta sniegšana ASV tomēr ir no Latvijas puses pareizs solis. Jebkurā gadījumā jautājums par to, vai mūsu augstākās amatpersonas ar saviem paziņojumiem par Irāku bija vai tomēr nebija «pārsteidzīgas», ir ļoti, ļoti diskutējams. Tāpat apstrīdams ir tas, vai, morāli atbalstīdama ASV, Latvijas puse «ir vairāk amerikāniska nekā paši amerikāņi». Tomēr diskusijas būtu jāatliek uz vēlāku laiku.
Patlaban būtu vērts apzināties, ka pavērusies kārtēja plaisa starp valsts vadītājiem un sabiedrību. Latvijas iedzīvotāju lielākajai daļai (tāpat kā, starp citu, deputātiem) nav augstākās diplomātiskās izglītības, un tādēļ ir ļoti grūti orientēties pasaules politiskajās norisēs. Tāpēc vērojama tik liela neizpratne par valsts vadītāju «gājienu», pat netiek ņemts vērā, ka ne prezidente Vaira Vīķe -Freiberga, ne ārlietu ministre Sandra Kalniete, ne Latvijas vēstnieks ASV Aivis Ronis nav konsekventi apliecinājuši to, ka Latvija tiešām iesaistīsies karā. Starp citu, no otras puses, arī daudzinātā Francija un Krievija (abas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pastāvīgās locekles) nav konsekventi paudušas, ka pilnībā izslēdz militāru risinājumu Irākā.
Neizpratne, ko veicinājusi politiķu distancēšanās no valsts iedzīvotājiem, nav kliedējama īsā laikā. Vismaz ne tik īsā, kā daždien diktē notikumu attīstība. Taču šāda neizpratne noteikti būtu mazāka, ja politiķi jau iepriekš būtu plašāk pauduši un skaidrojuši savu nostāju Irākas jautājumā. Tad visiem būtu vairāk zināšanu par mums tik tālo valstu problēmām. Un tas savukārt iespējams tikai tādā gadījumā, ja valsts tautai uzticas. Tad arī sabiedrībā valdītu lielāka uzticība valdības viedoklim vispār un attiecībā uz ASV un Irākas konfliktu konkrēti.
Neziņa, neinformētība sabiedrību var ietekmēt vienīgi destruktīvi. Balstoties tikai uz emocijām un sagrābstītām informācijas driskām, viens no izplatītākajiem beidzamo nedēļu jautājumiem ir, kā tad īsti saskan: no vienas puses, Latvija teju, teju ir Eiropas Savienībā, bet vienlaikus paudusi atbalstu ASV plāniem attiecībā pret Irāku. Vai tā nav tāda kā politiskā prostitūcija?
Tomēr, vai patiesi ASV un Eiropas nostājā ir pretrunas? ASV un Vecās pasaules valstis taču nav nostājušās kaut kādās pretējās pozās. Vienīgi Eiropa, kas ilgus gadu desmitus dzīvojusi miera apstākļos, ir vairāk iemācījusies to novērtēt un lolot, savukārt štati ierasti paļaujas vairāk uz spēku. Vai tomēr runa faktiski nav par vienas (visai planētai kopējas) problēmas risināšanas iespēju meklējumiem? Bet tādā gadījumā arī Latvijai, tāpat kā pārējām Eiropas (un visām citām pasaules) valstīm, var būt savs skatījums, kas nebūt nenozīmē «pārdošanos». Diezin vai šajā gadījumā vietā ir runāt par kaut kādām spekulācijām, kaut kāda «izdevīguma» meklēšanu, kā to dažkārt mazliet vienkāršoti pasniedz masu saziņas līdzekļi. Karš nevar būt izdevīgs nevienai valstij. Izdevīga var būt tikai kara novēršana. Tāpēc ļoti gribas ticēt, ka Latvija, pauzdama atbalstu ASV, veicinās nevis karu, bet gan tā nepieļaušanu. Jo lielāks un vienotāks būs potenciālais pretspēks Sadama Huseina ideoloģijai (kas pieļauj un arī reāli atbalsta terorismu), jo lielākas iespējas būs izvairīties no karadarbības. Un šoreiz dažādo atsevišķu valstu viedokļu pamatā pēc būtības ir viens kopējs mērķis: novērst kara draudus Irākā, novērst potenciālās iespējas irākiešiem izmantot masu iznīcināšanas ieročus.
Nekādā gadījumā nevajadzētu visu samaisīt vienā katlā, jo jautājums par to, vai atbalstīt ASV vai Eiropas Savienības dažu valstu nostāju, nenozīmē izšķiršanos par to, «kam lai sēžam kamanās». Kamanas visiem ir kopējas, proti, masu iznīcības novēršana.
