Dzīve valstī šajās dienās sit augstu un aukstu vilni. Vispirms par augsto. Ļoti maz ir Latvijā cilvēku, kuri nezina dziedātāju Mariju Naumovu un to, ka, pateicoties viņas panākumam pērnajā Eirovīzijā, šis grandiozais sarīkojums šonedēļ notiek mūsmājās.
Dzīve valstī šajās dienās sit augstu un aukstu vilni. Vispirms par augsto.
Ļoti maz ir Latvijā cilvēku, kuri nezina dziedātāju Mariju Naumovu un to, ka, pateicoties viņas panākumam pērnajā Eirovīzijā, šis grandiozais sarīkojums šonedēļ notiek mūsmājās. Var to vērtēt dažādi. Var nicīgi sacīt, ka tādas eiropeiskas šlāgerblēņas neinteresē, var arī sajūsmā spiegt un mēģināt iegūt savā īpašumā kāda elka autogrāfu un var arī vismaz no tāluma tvert notikuma gaisotni. Kādas nu kuram intereses un vajadzības. Tomēr, kopumā ņemot, tā Latvijai ir nepārvērtējama publicitāte. Līdz šim Latvijas tēlu nest pasaulē mēģinājuši valstiskā mērogā, savulaik dibinot bezmaz vai īpašu ministriju un valsts tēla popularizēšanas institūtu. Taču arī daudzu simtu miljonu televīzijas skatītāju auditorija nav mazsvarīga.
Tagad par auksto vilni. «Ziņas» jau rakstīja par visai lielām dīvainībām, pārdodot izsolē 25 procentus valstij piederošo krājbankas akciju. Atklātībā nākusi informācija, ka pagājušās piektdienas vakarā depozīts, kuru pārskaitīja kā nodrošinājumu akciju sabiedrības «Latvijas krājbanka» akcionāra Anša Sormuļa prasībai tiesā, un tādēļ sestdien varēja notikt bankas valsts akciju izsole, iemaksāts bankā pēc tās darba laika beigām. Ņemot vērā tieslietu ministra pēkšņo interesi par Ventspils tiesu, tās dežurējošā tiesneša darbalaiku un to, ka tiesa notika nakts melnumā pēc pusnakts, jāsecina, ka nekas jauns jau nav izgudrots, tepat vien visi griežamies – ap sauli. Kāds bankas darbinieks presei atzinis, ka Krājbankas akcionāriem (Privatizācijas aģentūrai un Arnoldam Laksam) piemīt spēja ietekmēt gan bankas darbiniekus, gan bankas privatizācijas procesu, nodrošinot tā labvēlīgu norisi. Jāpiebilst tikai, ka «jaunie laiki» ienesa vecajos tikumos jaunu noti – viss tiek darīts atklāti, neslēpjoties kā «vecajos laikos». Nav no svara, vai Ventspili pārstāvošie akcionāri rīkojās patiesas likumības vadīti. Svarīgi bija zināt, vai tikpat ciniska un nekaunīga kā agrāk būs arī «jauno laiku» izpratne par likumību. Izrādās, jā.
Piektdien Latvijas Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija (LKMSAA) Esplanādē pie Raiņa pieminekļa rīkoja mītiņu pret mazākumtautību skolu pāreju uz latviešu mācību valodu 2004. gada 1. septembrī. Nav no svara, cik cilvēku tur piedalījās. Būtiski ir tas, ka mītiņa organizētāji un daļa tā dalībnieku lieliski saprot, ka runa nav par patiesām savu bērnu nākotnes rūpēm. Tā vienkārši ir politiska spēle, kurā ķīlnieku lomā ir palikuši skolu audzēkņi. Taču viņi ir pragmatiski cilvēki un mācās to, kas dzīvē var noderēt. Šajā gadījumā tā ir izglītība latviešu valodā.
Šonedēļ, atbalstījuši savas valsts iestāšanos Eiropas Savienībā, Lietuvas zemnieki sarīkoja to ceļu blokādi, kas ved uz kaimiņvalstīm. Ceturtdien viņi pēc sarunām ar valdību piekrita to pārtraukt. Kaimiņvalsts lopkopji pieprasa papildu finansējumu kompensācijām piena pārstrādātājiem, lai pienu varētu iepirkt no fermeriem par viņu prasīto cenu. Politiski pareizi izspēlēts gājiens, kuru varētu ņemt par paraugu arī mūsu lauksaimnieki. Saprotot, ka Eiropas koptirgus lauku produkcijas ražotājiem piedāvā lielas iespējas, lietuvieši nekavējās teikt tam savu jāvārdu referendumā. Tajā pašā laikā viņi savas valsts valdībai spiež ar sevi rēķināties, jo lauksaimniecība ir viena no nozarēm, ar kuras produkciju Lietuva lielajā koptirgū varēs pelnīt. Gudra valdība mēģinās līdzekļus atrast, lai piena ražotāji varētu uzlabot saražotā kvalitāti ne pārāk tālā nākotnē.
Latvijas Autopārvadātāju asociācija ziņo, ka Lietuvas fermeru ceļu blokāde viņiem radījusi vairāk nekā 75 tūkstošus latu tiešo zaudējumu. Netiešos aprēķināt ir grūtāk, bet tie ir daudzkārt lielāki.
Šonedēļ 14 no 15 Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes loceklēm atbalstīja rezolūciju, kas atceļ 13 gadu ilgušās ekonomiskās sankcijas pret Irāku. Balsojumā nepiedalījās Sīrija, vienīgā no arābu pasaules valstīm, skaidrojot, ka nav bijis pietiekami daudz laika, lai iepazītos ar dokumentu. Rezolūciju pieņemt nebija viegli, jo, ņemot vērā līdzšinējās nesaskaņas, tai aktīvi pretojās Krievija, Francija un Vācija. To, ka pēc karā beigām sankcijas ir jāatceļ, saprata ikviens saprātīgi domājošs politiķis. Trīs lielvalstis to darīt atturēja dividendes, ko pašreizējā situācijā varētu gūt tikai ASV un valstis, kas tās atbalstīja kara sākumā. Runas par civiliedzīvotāju upuriem un ANO autoritātes graušanu ir tikai retorika, kurai ar reālpolitiku nav nekāda sakara. Sadama Huseina veidotais režīms sabruka necerēti viegli, ar ko minētās valstis acīmredzot nebija rēķinājušās. Turklāt ANO savu autoritāti sagrāvusi, pati bezzobaini mēģinot apturēt gan citus, gan šo konfliktu. Ko gūs Latvija no tā, ka sniegusi atbalstu uzvarētājvalstij grūtā brīdī, tagad atkarīgs no mums pašiem.
Un vēl kāda informācija atpūtai. 25 gadus vecs nepālietis Pemba Dordžje Šerpa piektdien sasniedza pasaules rekordu, pasaules augstākajā kalna virsotnē Everestā (Džomolungmā) uzkāpjot 12 stundās un 45 minūtēs. Viņš ceturtdien piecos vakarā pēc vietējā laika devās no bāzes nometnes, kas atradās 5400 metru augstumā, un virsotni sasniedza jau pulksten 5.45 piektdienas rītā. Arī iepriekšējais rekords piederēja nepālietim, kas 2000. gadā Everesta virsotni sasniedza 16 stundās un 56 minūtēs. Ziņo, ka kalnā kāpējs Everesta virsotnē uznesis Nepālas karaļa, karalienes, kroņprinča un arī sava garīgā skolotāja Tuči Rinpočes fotogrāfijas. Atliek novēlēt, lai visiem mums ir sava virsotne, kuru varbūt nesasniegsim rekordlaikā, bet sasniegsim noteikti.
