Mēs ļoti bieži runājam un domājam par uzticību. Ļoti bieži ir tā, ka pat pie vislabākās gribēšanas ceļš uz uzticību tiek aizbloķēts.
Mēs ļoti bieži runājam un domājam par uzticību. Ļoti bieži ir tā, ka pat pie vislabākās gribēšanas ceļš uz uzticību tiek aizbloķēts. Kas pie tā vainīgs ? Cilvēciska divkosība un ļaunums vai mūsu nesagatavotība noņemt rozā brilles, paskatīties tālāk? Bail? Trieciens pēc trieciena… rūgta atziņa pēc rūgtas atziņas… Bet, ja tā padomā, – vai mēs varam uzminēt, kas notiks nākamajā pagriezienā, kas notiks pēc minūtes vai divām? Nevaram. Kā saka, nebaidies no tā, ko nepazīsti, baidies no tā, kas ir acīmredzams, bet neprognozējams. Varbūt vērā tiek ņemti paši cilvēki?
PIRMS TAM…
Pirmā mīlestība visbiežāk paliek atmiņā kā romantisks piedzīvojums. Par pirmo mīlestību tiek stāstīts bērniem un bērnu bērniem.
Anitai ir 14 gadi. Savu pirmo mīlestību viņa sastapa, būdama 13 gadus veca. «Daudzi», kā atceras Anita, «kam nebiju vienaldzīga, teica, lai es sargājoties, jo pirmā mīlestība liek jukt prātā. Man šķiet, ka ar mani bija savādāk, kaut arī savi secinājumi no pārdzīvotā ir sakrājušies gan: pirmkārt, varat draudzēties, bet, lai šīs attiecības nepārtop savstarpējā atkarībā. Otrkārt, sargieties no spontānām un nekontrolējamām jūtām! Paļaujoties tām, es biju ieslīgusi galējā vienaldzībā. Biju gatava uz jebko, varēju pat aiziet no mājām, lai tikai būtu kopā ar viņu.»
Viss ritēja «kā pa sviestu». Artūrs bija 16 gadus vecs. Gadu starpībai netika piešķirta nekāda nozīme. Par to, ka Artūrs sēdējis cietumā, Anita bija uzzinājusi no apkārtējiem, tomēr baumas tika «laistas gar ausīm». Apkārtējo attieksme bija negatīva. «Es neticēju un mamma ticēja man,» stāsta Anita. «Vēlāk uzzināju, ka viņš it kā esot bijis cietumā izvarots. Arī tam naivi neticēju. Kad jautāju, viņš vai nu noliedza, vai izvairījās atbildēt vispār. Un tikai pēc gada Artūrs man atklāja, ka tenkām esot bijis iemesls. Pats viņš neuzdrīkstējies atzīties, jo baidījies, ka tiks atstumts, un baidījies sāpināt mani. Man bija viņa žēl. Turklāt mēs viens otram bijām pirmā mīlestība. Artūra ģimene bija māsa un vecāmāte, māte viņa ieslodzījuma laikā bija mirusi ar vēzi.»
Saruna ar Anitu iegrozījās pavisam citādās sliedēs, nekā tiku plānojusi. Man bija pavēries kas tāds, tik briesmīgs, ka pēc tā, ko Anita vēl joprojām sauc par murgu, dažas minūtes nevarēju atjēgties.
TAD…
Man bija draudzene Ruta un, kam negadās, viņa bija sastrīdējusies ar savu čali.(Viņam bija 15 gadi.) Kādu dienu viņš ieradās pie Rutas un, tā kā viņam piederēja Olainē dzīvoklis, ielūdza mūs pie sevis ciemos. Kā vēlāk izrādījās, ne bez iemesla. Tanī brīdī nekādu priekšnojautu, protams, nebija un mēs ar prieku pieņēmām piedāvājumu labi pavadīt brīvdienu, laikus atgriežoties mājās. Nākamajā dienā mērojām ceļu līdz Olainei un, sasniegušas savu mērķi, ienācām dzīvoklī, kur priekšā jau gaidīja Rutas čalis ar savu draugu un trīs krievu meitenes. Divām no viņām, spriežot pēc izskata, varēja būt 16 gadu, bet trešā, kura bija stāvoklī, varēja būt 17 gadus veca. Sākumā viņas šķita ārkārtīgi draudzīgas un laipnas. Tad sajutām ko nelabu, jo, kad vēlējāmies doties prom, viņas mūs nelaida ārā. Kad Ruta savam čalim pieprasīja atdot durvju atslēgas, viņš vienkārši pateica: «Ko es varu līdzēt? Man nav atslēgu un viss!» Pēc neilga laika viņi abi aizgāja, un mēs bijām spiestas palikt divatā kopā ar trim iepriekšminētajām krievu meitenēm, kuras par mums bija ne tikai vecākas, bet arī fiziski spēcīgākas. Tā, kura gaidīja bērnu, iesauca mani istabā. Viņa vēlējās iestāstīt, ka mans draugs Artūrs ir viņas bērna tēvs. Man šķiet, viņa vienkārši centās atrast iemeslu pēcāk nodarītajam. Istabā ienāca arī pārējās divas. Ruta tika nosviesta no dīvāna. Viena no viņām man vaicāja: «Kā tu domā, ko man ar tevi darīt?» Es centos saglabāt mieru, kaut tanī pat laikā izjutu tik paniskas bailes, ka vēl tagad nesaprotu, kā tik ilgi spēju to izturēt. Un tad negaidīti viena no viņām man ar visu spēku iegāza ar dūri pa galvu, un es, dabūjusi pamatīgu belzienu, nogāzos no kājām. Visas trīs sāka «piesieties» Rutai, nežēlīgi sitot viņu ar dūrēm pa seju. Daudzi, kuri vēlāk uzzināja par notikušo, man vaicāja: «Kāpēc jūs neko nedarījāt? Būtu mēģinājušas aizbēgt!» Mēs atradāmies 5. stāvā, atslēgas bija pie viņām, turklāt vienai no viņām visu laiku pa rokai bija nazis. Nezinu, ar ko tas beigtos, ja mēs būtu pretojušās. Tomēr visvairāk es apbrīnoju šo meiteņu aukstasinību un mieru, ar kādu viņas sita un spārdīja mūs, pa laikam iesmejoties un patīksminoties. Bija tāda sajūta, it kā viss notiekošais sagādātu viņām baudu. Mums nepārtraukti draudēja, sak, ja vēl parādīšoties Olaines tuvumā, nositīšot.
Mana draudzene izrādījās «ciets riekstiņš», meitene ar stipru raksturu un spēcīgu pašcieņu, tomēr šajā situācijā ar šo rakstura īpašību Ruta sev tikai «iegrieza», jo atšķirībā no manis viņa ietiepīgi turējās un neraudāja, un atšķirībā no manis tika sista trīsreiz vairāk un daudz nežēlīgāk. Vienubrīd viena no viņām, nez no kurienes sadabūja drēbju pakaramo, sāka Rutu nežēlīgi spīdzināt, sitot ne tikai pa viņas ķermeni, bet arī pa galvu. Es visu laiku raudāju, jo biju nobaidījusies līdz nāvei. Tiku nenormāli spārdīta. Arī pa galvu. Lai kaut cik sevi pasargātu no neskaitāmajiem belzieniem, turēju rokas cieši ap galvu. Pa to laiku Rutas seja bija sasista zila. Spīdzināšana turpinājās trīs stundas, no kurām divas pavadīju, tupot uz ceļiem. Rutas deguns bija pārsists, viņas baltais džemperis bija aptraipīts asinīm, bet Ruta vēl joprojām turējās un neraudāja, tādēļ viņu turpināja sist. Mani nepārtraukti pazemoja. Ceļos stāvot, mani spieda lūgt piedošanu. Drausmīgajā apjukumā un bailēs es darīju visu, ko no manis prasīja. Lūdzu, lai laiž mūs vaļā, bet tā vietā mani paglaudīja un tad kārtējo reizi ar visu spēku iegāza. Kaut gan visas trīs uzskatīja sevi par «krutajām», viņas bija slikti ģērbušās, tādēļ pavēlēja Rutai novilkt jaunos džinsus. Mums tika atņemtas visas dārglietas: sākot ar sudraba auskariem, beidzot ar gredzeniem. Pa to laiku Rutas seja bija pamatīgi uztūkusi. Pēc brīža atnāca Rutas čalis ar savu draugu. Kamēr sitējas bija aizgājušas uz tualeti, viens no viņiem žigli atvēra ārdurvis. Rutas čalis mierīgā garā pavēstīja: «Nu, skrieniet taču!» Es biju tik apdullusi, ka pat nenoreaģēju. Abi ķircināja un ņirgājās par mums. Viņos nebija ne mazākā žēlastības mazumiņa. Es vienkārši skatījos uz atvērtajām durvīm un domāju: iet vai neiet. Kad mēs daudzmaz aptvērām, kas ap mums notiek, piecēlāmies, lai ietu. Atceros tikai to, kā Ruta piegāja pie sava čaļa un mierīgi pieteica: «Es vēl atgriezīšos.» Tagad ir šausminoši atcerēties, kādā stāvoklī viņa bija: mati – izplēsti, džemperis – vienās asinīs, drēbes – galīgi netīras un seja uzblīdusi zila.
Mēs skrējām. Bija tikai viena doma: pēc iespējas tālāk no šīs nolādētās vietas. Tikt līdz mājām ar vilcienu nebija ko domāt, sitējas bija apķērušās par mūsu prombūtni un nekavējoties metās mums pakaļ. Bet mēs tikai skrējām. Pa ceļam pagadījās kāda sēta, kurai pārlīdām pāri, ieskrējām mājā un lūdzām palīdzību. Vecenīte, acīmredzot nobaidījusies no mūsu izskata un sekām, kādas varētu rasties, mums palīdzot, rupji atteica. Es biju dusmīga un bezspēcīga. Mēs šķērsojām lauku, tikām līdz šosejai un nostājāmies ceļa vidū, vēlēdamās apstādināt kādu no automašīnām. Vēl joprojām atminos šoferu reakciju: viņi visi bez izņēmuma brauca mums garām. Mēs bijām spiestas iet vairāk kā divas stundas. No šosejas iegriezāmies mežā, pa sliedēm nonācām līdz Dalbei. Visu ceļu klusēju, jo nebiju spējīga izdabūt pār lūpām ne pušplēsta vārda. Ruta darīja tieši pretēji: visu ceļu lādējās, kaut gan knapi spēja noturēties kājās. Bija slikta dūša un melns gar acīm, tādēļ, tiekot līdz pieturai, pirmais ko izdarījām – apgūlāmies uz viena no soliņiem. Mani nepameta baiļu sajūta. Kad iekāpām vilcienā, visi uz mums lūrēja. Acīmredzot mūsu bēdīgā paskata dēļ. Ruta stāvēja pavērsusies pret durvīm tā, lai neviens neredzētu viņas sapampušo seju. Mēs tikām līdz Jelgavai. Ruta nevēlējās iet uz mājām, tādēļ lūdza pavadīt pie brālēna. Bija ļoti vēls. Durvis man atvēra mamma. Ieraugot mani, viņai droši vien viss bija kļuvis skaidrs. Kad viņas aizdomas apstiprinājās, mammai sakās histērija. Kā vēlāk uzzināju, ar Rutas mammu bija noticis tieši tas pats. Tanī pat vakarā Ruta tika nogādāta slimnīcā. Es uz slimnīcu atteicos braukt, kaut gan mamma uzstāja. No rīta pie manis atbrauca Rutas vecāki, un mēs visi braucām apciemot Rutu. Neizturējusi spriedzi un apjukumu, sāku raudāt viņas un sevis dēļ. Ienākot palātā, redzēju, ka Ruta guļ zem segas, laikam tāpēc, lai neviens nevarētu redzēt drausmīgās piekaušanas sekas. Arī man pēc ārstu pārbaudes atklāja smadzeņu satricinājumu. Tā mēs ar Rutu veselu nedēļu nogulējām vienā palātā. Pēc visa, kam esmu izgājusi cauri, varu teikt, ka mūs abas šis drausmīgais notikums satuvināja un vēl šodien esam labas draudzenes.
PĒC TAM…
Mēs varam runāt, spriest, analizēt, tomēr cilvēks ir un paliek vienkārši cilvēks. Šis atgadījums vēl joprojām liek sevi just. «Ja ar mani kāds mierīgi runā,» atzīst Anita, «visu laiku ir sajūta, ka tūlīt man sitīs. Tā notiek bieži. Es vairs nevienam tā īsti neuzticos, īpaši zēniem. Tomēr drausmīgajam notikumam ir arī viens pluss – man ir vairāk draugu, lai arī kopš tā laika man ir paniskas bailes no tumsas, agrāk tā nebija.
Sākumā visi mani ļoti žēloja, un tas man ļāva justies nožēlojamai. Tas bija drausmīgi. Es jutos slikti, tādēļ ierāvos sevī, nevienam neko nestāstīju, man bija bail pašai no sevis. Neuzticības un baiļu dēļ pirmo laiku izvairījos no jebkāda veida attiecībām ar zēniem. Tagad man ir draugs. Mani atraisīja viņa mīļums un vienkāršība.
