Vēl pirms pāris simtiem gadu par tāda veida dzīvi nošautu, bet tagad viss ir demokrātijas augstākajos līmeņos – dari, kā vien tev ienāk prātā, tikai apdomā, kā izvairīties no nepatīkamiem pārsteigumiem vēlāk.
Vēl pirms pāris simtiem gadu par tāda veida dzīvi nošautu, bet tagad viss ir demokrātijas augstākajos līmeņos – dari, kā vien tev ienāk prātā, tikai apdomā, kā izvairīties no nepatīkamiem pārsteigumiem vēlāk. Dažkārt tu sevi sāc uzskatīt par vienīgo bulli govju ganāmpulkā, citkārt – par egoistu, kas apmierina sevi, nerespektējot citus. Šis stāsts nav piemērs, tā nav grēksūdze. Drīzāk izraksts no dienasgrāmatas.
Var pelt, slavēt vai pārmācīt. Ja tāds ir cilvēka raksturs un dzīvesveids, viņš tik un tā nemainīsies. Protams, katrs nosaka savas robežas, bet rezultāts ir vienāds – ka tik varētu ar kādu “nokniebties”. Tualetē, blakus istabā viesībās, mājās vai arī pie dabas krūts – tam galu galā ir otršķirīga nozīme.
Sākas jau viss kā parasti – puišeļiem skolā rit sacensība, kurš pirmais zaudēs nevainību, bet vēlāk – kuram būs lielāks skaits “iegūto”. Lielākoties visi no šiem “datiem” šā vai tā būs pārspīlēti, toties iekšējais nemiers pāris turpmākajiem gadiem ir garantēts – tavs galvenais mērķis ir seksuālais partneris. Dažiem, protams, šis maratons beidzas itin ātri – jau pēc pirmās reizes ir atrasta “īstā”, ar kuru tad arī pavada atlikušo dzīvi, citiem tas nebeidzas nekad.
Pirmā skola
Vidusskolas klasēs sanāca aktīvākais “pārošanās” laiks, un ja “Papardes zieds” neaktivizētos ar savu kampaņu, skolu droši vien absolvētu daudzbērnu ģimeņu vecāki. Tajā laikā tika izmēģināts ne tikai, “kā tas ir”, bet daudz atklātāk – kā ir trijatā, cik reižu vienas dienas laikā utt. Tā bija tāda kā sevis pārbaude. Pēdējais skolas mēnesis bija šausmīgākais, kāds varēja būt – visi pēkšņi sāka apzināties, ka skolotāju teksti “par došanos plašajā pasaulē, kur katrs ir pats par sevi”, ir taisnība, tikai pilnīgi citā interpretācijā, par kuru šie vismaz divreiz vecākie cilvēki neko nezināja.
Bija jau arī pirmās mīlas izpausmes, kas nepilna mēneša laikā izbojāja tieši tādas pašas, atklāti prezentētas mīlas izpausmes. Tā, lai novērstu partizāņu karu, mīlestība tika diskvalificēta. Tā tapa “skarbais puika”, kam īsti nebija ilūziju par skaistu mīlestību, drīzāk par iemīlēšanos ik pa laikam – lai sirdij mierīgāk.
Jauni horizonti
Kad krogu, klubu un baļļu dzīve kļūst par normu un tevi neviens vairs nevar ierobežot, rodas jauns pavērsiens – tu sāc meklēt piedzīvojumus ar dažādiem partneriem, izvēloties kādu vēl neiepazītu vietu. Šķiet, ka interesantākais tomēr bija kluba “Tonuss” sieviešu tualetē – izrādās, ka ieiešanai šai telpā nav vajadzīgas nedz zeķubikses, nedz parūka. Pietiek ar pietiekami attapīgu un žiglu meiteni. Bet pēc tam jau viss notiek pats par sevi. Žēl, ka viņa vairs nekad nav satikta. Vārdu arī nepateica.
Otra interesantā lieta ir automašīnas – tā kā dažādu principiālu iemeslu dēļ autovadītāja apliecības nav vēl līdz pat šai baltajai dienai, izklaides ar sievietēm, kurām ir auto, ir visnotaļ interesantas. Pārsvarā dodamies uz kādu nomaļāku vietiņu, kur var pabūt neviena neiztraucēti, bet dažkārt jau ir arī trakāk – Vecrīgas pievārtē dienas laikā. Tad gan jāuzmanās no citām paziņām – vēlāk vai pat turpat uz vietas var būt nepatikšanas. Un nepatīkamākais jau ir tā runāšana, kas galu galā nenoved līdz kādam rezultātam. Tikai lieka laika izšķiešana.
Mīlestības drudzis
Mīlestības izpausmes visbiežāk rodas tuvu draugu kompānijā, kad kāds uzaicinājis nepazīstamas meitenes – teorētiski analizējot sanāk, ka mīlestība šajās reizēs ir vairāk nekā pagaidu stāvoklis, nevis kā patiesu jūtu izpausme, jo galamērķis tik un tā paliek cits.
Citkārt tu saņemies, pārdomā visu un saproti, ka šī tomēr varētu būt tā īstā. Tikai pēc mēneša vai diviem, nespēdama sadzīvot ar dzīvniecisko egocentrisko raksturu, sieviete pastāsta visu, ko domā par attiecībām, noniecina līdz pēdējam tavu “es” un aiziet projām. Tad – nedēļu gara pārdzīvošana, un jau var doties jaunos medību laukos.
Trakākais tomēr iznāca ar Ievu – biju līdz ausīm “saķēries”. Dzīvojām kopā – es strādāju, viņa pa mājām vai arī uz studijām. Vakarus pavadījām kopā. Pēc trīs mēnešu kopdzīves vienu dienu Ieva sāka stāstīt, ka man nekādas vainas neesot, es esot zelta cilvēks, bet… Kļuva skaidrs, ka viens no mums ir kaut ko izdomājis, un ne jau to patīkamāko. Viņa aizgāja. Pēc pāris dienām atgriezās. Mēs pamatīgi salecāmies, un viņa aizgāja atkal. Un atkal atgriezās. Šoreiz gan atgriešanās bija draugu izprovocēta – viņi uzaicināja mūs abus uz privāto ballīti, nepasakot, ka ieradīsies arī otra puse. Sekss bija, bet nākamajā rītā man nācās izmest viņas mantas pa logu, jo citādi strīdu apturēt nebija iespējams. Un strīdējāmies jau it kā par neko! Tādas bija beigas tam, kas it kā nupat bija sācies. Un daži vēl runā par dzīvošanu kopā līdz kapa malai?
Jauna pieeja
Vēlāk, lai varētu “pielauzt” tās smukākās, sāku izmantot jaunus paņēmienus – paziņas izklaides industrijā, lai priekšspēles ievadā varētu kopā apmeklēt operas izrādi vai rokkoncertu atkarībā no vēlmēm. Tas nostrādā zibenīgi – ja tu sievieti kaut kur uzaicini un vēl uzsauc pāris dzērienu, pārējais pats nonāk tavās rokās. Pavisam klasiski un pavisam vienkārši. Un galvenais, ka nav nekādas starpības – precējusies, neprecējusies, jauna, gados –, viss tik un tā notiek praktiski pēc viena un tā paša scenārija.
Asās izjūtas
No rīta pamostos un saķeru sāpošo galvu, sāku apzināt savu ģeogrāfisko atrašanās vietu un vēl to, kas atrodas blakus. Dažkārt pat priecājies par to, ka atradi sev blakus kādu, citkārt domā, kā pēc iespējas vienkāršāk mainīt savu dislokācijas vietu. Šoreiz ir otrs variants. Mēģinu atrast ūdens krānu, padzeros un, klusām savācis savas mantas, dodos uz ielas. Ārā silts, patīkams jūnija vējiņš, bet no kabatas līdz ar cigarešu paciņu izkrīt skrejlapa no vakar apmeklētā seksuālo minoritāšu kluba. Pārdomāju visu, kas bijis, – jā, kādreiz jau tas šā vai tā būtu bijis jāizmēģina…
Gan jau kādreiz
Kā privāto psihologu vēl joprojām izmantoju bijušo darbabiedreni – lāga cilvēks, kas savu īsto vīrieti, izskatās, būs atradusi. Man savukārt, kad uznāk kārtējā lielās mīlas lēkme, ir kāds, kas var kaut ko par to visu pastāstīt un nedaudz dzēlīgi, bet tomēr izskaidrot situāciju. Pēdējo reizi rakstīju par vienu ārzemnieci, ar kuru tagad ir ļoti ciešs kontakts. Iepazināmies privātā grūstiņā, turpat arī pārgulējām. Kad vēl pēc divām dienām joprojām bijām kopā, sapratu, ka tas ir uz ilgāku laiku. Vienīgi mans privātais psihologs tagad, kad kopš satikšanās ar šo meiteni pagājuši vairāk nekā četri mēneši, vēl joprojām domā, ka nekas labs no tā man nesanāks – nav jau pirmā reize.
