Latvijai iestājoties ES, izdevās būt vienā no jaunajām šīs savienības dalībvalstīm Polijā un «vecvalstī» Vācijā. Tikai daži vērojumi no braucienā redzētā.
Latvijai iestājoties ES, izdevās būt vienā no jaunajām šīs savienības dalībvalstīm Polijā un “vecvalstī” Vācijā. Tikai daži vērojumi no braucienā redzētā.
Polija sagaidīja ne tikai ar pavasari pilnbriedā, bet arī drudžainu gatavošanos uzņemšanas ES svinībām. Viss tika spodrināts un uzposts, vecpilsētā uzstādītas skatuves, kas liecināja – svētki būs visiem. Pa ceļam uz Polijas galvaspilsētu mūs apturēja policija, lai pārbaudītu, kas īsti sēž autobusā. Izrādījās, ka Varšavā aprīļa pēdējās dienās vairāk nekā 630 dalībnieku no 45 valstīm piedalījās Eiropas ekonomikas sammitā “Eiropa – paplašināšanās un nākotne”. Viesu vidū bija arī mūsu valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga un citas ES galvenās prominences, premjerministri un ministri. Kāpēc tad mūs apturēja policija? Izrādās, tāpat kā citās reizēs, kur pulcējas valstu līderi, ierodas arī viņu sensenie oponenti – globalizācijas procesu pretinieki. Arī šoreiz viņu bija tūkstoši, un, kamēr valstu līderi mītiņoja komfortablās konferenču zālēs, viņi piedalījās dažādās protesta aktivitātēs pašā Varšavas centrā. Bija amizanti vērot, kā kravas automašīnās tika pievesti materiāli skatlogu aizsegšanai. No ielām centrā novāktas automašīnas. Pilsētas centrā pārsvarā atrodas lielo transnacionālo korporāciju pārstāvniecību biroju ēkas. Tieši viņi viscītīgāk montēja “barikādes”, zinot, ka atradīsies protestētāju uzmanības lokā. Nedaudz vēlāk TV varēja vērot, kā tūkstošiem kreisi noskaņotu jauniešu garmatainu anarhistu paskatā kopā ar dažu radikālāko arodbiedrību pārstāvjiem un no darba atlaistiem kalnračiem policistu ielenkumā devās gājienā pa vienu no Varšavas galvenajām ielām. Demonstrantu ārējās izpausmes daudz neatšķīrās no agrāk redzētā – saukļi pret globalizāciju, kapitālismu un karu. Turklāt virs demonstrantu galvām plīvoja mūsu pusē jau nedaudz piemirstie sarkanie karogi un transparenti gluži kā padomju laiku mītiņos. Radās iespaids, ka šādas neapmierinātības izpausmes tiek gatavotas no vienota centra un tām drīzāk ir jaunatnes liekā “tvaika” nolaišanas raksturs.
Iepriekšējam minējumam apstiprinājumu varēja gūt nākamajā dienā, 1. maijā, Berlīnē, kas mūs sagaidīja ar speciāli ekipētām policijas automašīnām, bruņotu policistu patruļām un jautru “tusiņu” rokenrola skaņās pašā pilsētas centrā Aleksandra laukumā. Pēc brīža, sirēnām skanot, kaut kur pa blakus ielu aizdrāzās policijas mašīnu kolonna – esot izcēlušās sadursmes starp kreisajiem aktīvistiem, kurdu jauniešiem un policiju. Un tā jau astoņpadsmito gadu. Kā atzīst paši vācieši, 1. maija mītiņi un grautiņi kļuvuši par savdabīgu pilsētas pavasara ieskaņas rituālo pasākumu. Kā jau visur, kur pulcējas jaunieši, noteicošais ir alkohola reibums, lai varētu ķerties pie grautiņiem un veikalu izlaupīšanas. Ja kopā saplūdina radikālo arodbiedrību aktīvistus, neonacistus un kaujinieciskus kurdu separātistus, iznākums ir paredzams.
Redzētais dīvainā kārtā prātā atsauca nesenos notikumus pašu mājās. Vairākkārt ielās tika mēģināts izvest ar izglītības reformu neapmierinātos mazākumtautību skolu audzēkņus. Protams, priekšplānā līdzīgi kā minētajos notikumos Varšavā un Berlīnē izvirzījās paši kolorītākie protestētāji, kuru uzvedība drīzāk gan atgādina dauzoņu iespēju savu jaunības enerģiju izlādēt puslīdz legālos pasākumos. Tajā pašā laikā arī aiz mūsu demonstrantu nemaz tik ciešajām un kuplajām rindām varēja manīt labi ģērbtus un respektablus kungus. Ko varam secināt? Jaunatne vienmēr un visur būs gatava protestēt pret visiem un visu. Tikmēr respektablie kungi “iesitīs” noteiktu politisko (un ne tikai) kapitālu savai karjerai. Viss plūst, bet faktiski nekas nemainās.
