Konkursa «Gada mīlasstāsts» oktobra mīlētāji «Ziņās» ierodas trijatā! Ko tas varētu nozīmēt?
Konkursa «Gada mīlasstāsts» oktobra mīlētāji «Ziņās» ierodas trijatā! Ko tas varētu nozīmēt? Izrādās, mazais, sarkanais ir nekaitīgs, bet Inese Roziņa (18) un Normunds Āboms (27) no Platones, var redzēt, ka atbraukuši mīlestības ratos. Viņi sarunā ir atklāti, mīļi un jauki.
Kas ir tas mazais, sarkanais?
I.: Tas ir Siržuks, ko Normunds man uzdāvināja mūsu kopābūšanas pusgada jubilejā.
(Talismans Siržuks nav gribējis mājās palikt viens, tādēļ cītīgi visu klausījās, saimnieces rokās sēdēdams.)
I.: Līdzi atnesām arī T kreklus, ko es viņam uzdāvināju vārdadienā. Uz tiem ir mūsu kopīgā fotogrāfija. (Pāris parāda kreklus.)
Kā jūs iepazināties?
I. un N.: Pa telefonu! (Smejas.)
N.: Šā gada 2. februārī. Bija vakars, man kļuva vientuļi. Kā es par Inesi uzzināju?
I. (Smejas.): Nu izstāsti gan vienreiz, es arī to nesaprotu!
N.: Brālis ar Inesi mācījās vienā klasē un pastāstīja, ka viena meitene esot ļoti jauka. Bet redzējis Inesi ne reizi nebiju.
I.: Es tai laikā dzīvoju pie vecmāmiņas Jelgavā.
N.: Tātad zvanīju Inesei un aicināju satikties.
I.: Bet bija jau tumšs, februāris kā nekā…
N. (Smejas.): Un vecmāmiņa nelaida ārā tikties ar svešu vīrieti. Tā vakars beidzās ar 25 minūšu garu sarunu pa telefonu. Nākamajā dienā gan satikāmies un gājām uz kino.
I.: Vakar tieši sēdējām un domājām, kas tā bija par filmu, bet nevarējām atcerēties.
N.: Pēc tam bieži gājām uz kino, tāpēc visas filmas jau sajukušas.
I.: Konkursa pieteikumā jau rakstīju, ka šis gads ir īpašs. Dažam var šķist pavisam īss laiks, ko esam pavadījuši kopā, bet es esmu sapratusi, ka Normunds ir mans īstais. Varbūt tas izklausās jocīgi, bet man ir tās īpašās sajūtas. Kaut gan pirmā bija vēlēšanās, lai Normunds ir manu bērnu tēvs. Tad arī sapratu, ka viņš ir īstais. Tā sajūta ir neaprakstāma, tas katram vienkārši jāizbauda. Tā var atnākt vienam ātrāk, citam – vēlāk. Man, piemēram, tā jau ir 18 gados. (Pievēršas Normundam.) Bet tev jau ir tā sajūta?
N.: Jā, tikai šogad ar Inesi. Es viņai arī sacīju, ka vēlos, lai viņa būtu manu bērniņu māte.
Jūs vēlaties kopīgas atvasītes, vai drīz plānojat mazā piedzimšanu?
I.: Vēl drusku jāpamācās. Tikko sāku studēt Rīgas Pedagoģijas izglītības un vadības augstskolā. Nevar jau iestāties augstskolā un uzreiz paņemt akadēmisko. Vismaz pirmais kurss jābeidz. Bet bērniņu gribas ļoti. Visu laiku par to Normundam dīcu. Varbūt tas izklausās tīņa untums, bet man dažreiz liekas, ka esmu pietiekami pieaugusi un gatava šim solim.
Bet vispirms kāzas?
I.: Jā, nākamajā vasarā gribam apprecēties.
N.: Tāda doma ir. Pagaidām vēl neesmu Inesi bildinājis, bet runājam par to.
I.: Viņš jau man gredzenu ir noskatījis. Ļoti skaistu! Normunds vēlas salaulāties savā dzimtajā Valgundes pagastā.
Pieteikumā rakstāt, ka vecuma aizspriedumi nav jūsu stilā. Bet kā radi un draugi uztvēra to, ka Normunds ir gandrīz 10 gadu vecāks?
I.: Nekādu iebildumu vai savādas attieksmes.
N.: Nekā tamlīdzīga.
I.: Esam iepazinušies un iepatikušies viens otra vecākiem, un tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Ja nav saiknes ar otras pusītes radiem, tad kas tur par dzīvi var iznākt? Bet viņa mamma ir burvīga. Tiešām! Kad aizbraucam ciemos, tādu mīlestību izstaro arī pret mani. Super! Savukārt pie maniem vecākiem Platonē mēs tagad dzīvojam. Nu pastāsti, kādi ir manējie? (Taujā Normundam.)
N.: Labi ir, nekādas vainas.
I.: Nesūdzas. Dažreiz, kad gribas jau to… Bet tad mēs mammai palūdzam aiziet pie drauga. Par laimi, viņa ir saprotoša.
Vai jūs abi ik dienas braukājat uz Rīgu un atpakaļ?
I.: Nē, braukāju tikai es. Ceļos piecos no rīta, kad Normunds man pagatavo brokastis.
N.: Bet vakarā sagaidu ar vakariņām. Pārsvarā pats gatavoju ēst. Iznāk garšīgas zupas.
I.: Viņam ideāli padodas kartupeļu biezenis. Daudz ko no drauga iemācījos. Mājās pēc skolas esmu vēlu, un ap deviņiem jau eju gulēt. Bet Normunds allaž pārmet: «Ko tu vienmēr vari tik agri iet gulēt, nu paskatāmies kādu filmu!» Bet es nevaru pārvarēt miega un noguruma uzbrukumu.
N.: Mans darba laiks vairs nav traucēklis. Agrāk gan gāju uz nakts maiņām.
I.: Bija mums strīdiņš, un Normundam bija jāizvēlas vai nu mani, vai darbu. Pēc tam viņš uzrakstīja atlūgumu.
N.: Bet bija vērts.
I.: Bija, jo, ja redzu (neguļot) mīļoto tikai mēnesī kādas četras reizes, tas vairs nav normāli.
Bet nemaz tik ilgi kopā nedzīvojat…
N.: Apmēram piecus mēnešus. Mūs ļoti satuvināja Ineses avārija.
I.: Tas bija laiks, kad Normunda klātbūtne bija ļoti vajadzīga un daudz ko nozīmēja. Dabūju vienā konkursā pirmo vietu, tādēļ dienu pēc avārijas vajadzēja braukt uz Rīgu. Normunds mani – ar sasitumiem, zilumiem – bezmaz vai nešus aiznesa. Sapratu, ja viņš tā spēj atbalstīt un palīdzēt, tad tas ir mans īstais cilvēks. Pirms avārijas bijām tikai draugi. Par pašu avāriju man ir ļoti rūgtas atmiņas. (Ineses acu kaktiņos sariešas asaras.) Braucu uz motocikla aiz šofera. Pēc avārijas braucējs mani vienu atstāja notikuma vietā, un nav vēl atvainojies. Toreiz mēs ar Normundu sapratām: jā vai nē! Tu tikai neraudi! Vai tu raudi?
N.: Drusciņ…
Labāk turpmāk runāsim par kaut ko gaišāku! (Abi piekrīt.) Ko jums patīk darīt kopā?
I.: Skatīties televizoru. «Soli pa solim» ir super seriāls. Mums ir ik vakara rituāls: vispirms LNT ziņas un «Soli pa solim». Un tad es eju gulēt… Gribas vai aizbraukt vēlreiz uz Čehiju. Bet tev gribas aizbraukt uz Čehiju? (Jautā Normundam un uzreiz turpina.) Prāga ir ļoti skaista. Vēl uz Siguldu varētu aizbraukt.
Vai vēl jums ir kādi kopīgi sapņi?
N.: Jā, pašiem sava māja kaut kur Jelgavas rajonā, kur mēs dzīvotu laimīgi ar trim mīļiem bērniņiem.
I.: Noteikti novēlam visiem sajust to burvīgo un vārdiem neizstāstāmo īstās mīlestības sajūtu, kā arī pretmīlu. Dažiem tas atnāk vēlāk, un ir ilgāk jāpagaida.
