Šodien, 13. decembrī, ir pēdējā Jāņa Nagļa darbadiena daudzus gadus vadītajā Privatizācijas aģentūrā, kas allaž atradusies zināmā valdības partiju ietekmē.
Šodien, 13. decembrī, ir pēdējā Jāņa Nagļa darbadiena daudzus gadus vadītajā Privatizācijas aģentūrā (PA), kas allaž atradusies zināmā valdības partiju ietekmē. Par jauno PA ģenerāldirektoru un valdes priekšsēdētāju Ministru kabinets otrdien ir apstiprinājis advokātu Arni Ozolnieku, kura uzdevums būs pabeigt atlikušo lielo uzņēmumu privatizāciju un pēc PA likvidācijas nodot atsevišķas tās funkcijas citām valsts institūcijām. Lai arī A.Ozolnieks nepieder ne pie vienas partijas, šaubas par PA vadītāja spēju būt pilnīgi apolitiskam izteikuši daudzi politiķi, tostarp arī J.Naglis, kas sarunā ar Modri Sprudzānu stāsta savas domas par turpmāko PA darbību, problēmām lielo uzņēmu privatizācijā un partiju ietekmi aģentūras darbā.
Vai jums ir skaidri iemesli, kuru dēļ jūs tikāt atbrīvots no darba? Cik lielā mērā tie bija politiski un cik – profesionāli?
Es domāju, ka manā atlaišanā prevalē politiski motīvi. Droši vien var atrast «robus» un kļūdas arī manā darbā. Nekļūdās tikai tas, kas nestrādā! Kas guļ, tas negrēko, un arī tad – ne vienmēr. Grūti izsvērt, taču tas ir šo lēmumu pieņēmēju kompetencē, un viņi varētu vislabāk pateikt, kādi motīvi viņus, teiksim, dzina šādu lēmumu pieņemt. Es pastāvu uz to, ka tas ir absolūti politisks lēmums.
Kā PA vadītāja nomaiņa var iespaidot turpmāko lielo uzņēmumu privatizācijas gaitu?
Domāju, ka šis lēmums neko neietekmēs, jo mēs līdz ceturtdienai, kad man ir pēdējā darba diena, visus projektus par lielo uzņēmumu privatizāciju būsim iesnieguši Ekonomikas ministrijā. Ir palikuši «Latvijas kuģniecības» privatizācijas, arī «Ventspils naftas» valstij piederošo akciju pārdošanas nosacījumi, Latvijas Krājbankas valstij piederošās daļas privatizācijas noteikumi jau ir iesniegti Ministru kabinetā (MK), un Krājbanka ir atlikta kā pēdējais PA privatizējamais objekts. Tiesvedību «Lattelekom» lietā, protams, neviens nevar paredzēt – šāds process var vilkties gadiem ilgi. Pārējās lietas jau ir rutīna.
Runājot vēl par šiem politiskajiem jautājumiem – vai jūs joprojām pieļaujat, ka var tikt nomainīts kāds no privatizējamo lielo uzņēmumu vadītājiem?
Es domāju – šis jautājums ir tik tālu saasināts, ka te nepārdomātus lēmumus būs ļoti grūti pieņemt. Sabiedrība ar to ir iepazīstināta, un, kopumā ņemot, tā uz šādām varbūtējām izmaiņām reaģē negatīvi. Tādēļ, domāju, ka te lielām problēmām vairs nevajadzētu būt.
Kāds ir jūsu viedoklis par jūsu pēcteci PA vadībā?
Es varu teikt tikai pozitīvus vārdus par Arni (Ozolnieku – M.S.). Mēs ar viņu kopā strādājam, šķiet, kopš 1995. gada, kad konkursa kārtībā izvēlējāmies likvidatorus vai administratora pārstāvjus. Viņš ļoti rūpīgi veic savus jurista pienākumus – jebkurā kapacitātē, kas bija saistīta ar PA. Tātad varu vērtēt viņu tikai pozitīvi: zinošs jurists, nosvērts, pragmatisks lēmumu pieņemšanā, komandas cilvēks. Domāju, ka beigu beigās arī kolektīvam viņš ir jāpieņem kā vadītājs. Un nevis ļoti kritiski, bet pirmajās dienās varbūt jāmēģina palīdzēt. Jo tas izskatās citādi nekā tad, kad esi tikai viens no lēmumu pieņēmējiem. Kad tev tiek iedoti zīmogi rokās – situācija drusku mainās. Plus vēl tas, ka Arnim būs jāveic ne tikai PA valdes locekļa un priekšsēdētāja pienākumi, bet būs arī jāorganizē PA darbs, jo viņš būs arī reizē aģentūras ģenerāldirektors. Tomēr esmu pārliecināts, ka viņš ar visu tiks galā.
Jūs esat diezgan kritiski izteicies par to, ka PA vadītājs var būt apolitiska persona. Vai jūs arī tagad tā domājat?
Es to domāju ne tikai attiecībā uz PA vadītāju, bet, kopumā ņemot, uzskatu, ka tas ir neiespējami un runas par apolitiskumu ir liels blefs. To, kurš ieņem aktīvu pozīciju mūsu valstī un kuram ir sava nostāja, piedaloties vēlēšanās, vairs nevar uzskatīt par politiski neitrālu. Viņš jau ir izvēlējies. Vai tad tas nozīmē, ka tagad visiem būs kaut kādi amatu aizliegumi vai ierobežojumi? Galīgās muļķības! Protams, sabiedrībā šādu ideju var labi pārdot un pelnīt politiskos punktus. Uzņēmuma vadītājs nekad nevar darboties vienas politikās partijas ietvaros un pildīt tās programmu, jo viņam savā darbībā, pirmkārt, ir jābalstās uz likumu, otrkārt, uz valdības noteiktajām politiskajām programmām attiecīgajās nozarēs. Šajos dokumentos, tostarp arī sekundārajā likumdošanā (MK noteikumos un rīkojumos), prevalē politisks līdzsvars, un nav tā, ka šie dokumenti ir vienas partijas «dzīti». Viennozīmīgi var teikt, ka aģentūra nekad nav strādājusi vienas partijas interesēs – tas ir neiespējami!
Vai jūs zināmā mērā nejūtaties «Latvijas ceļa» («LC») pamests, jo jūsu partija koalīcijas partneru lēmumu pieņēma bez īpašām ierunām? Vismaz tā izskatījās no malas.
Nē, absolūti ne! Manuprāt, «ceļā» ir ļoti labi izstrādāta savu biedru aizsardzības sistēma – tu vari justies drošs, ka aiz muguras ir zināms karapulks vai aizsardzības līnija. Tas ir pozitīvi. Savukārt šo lēmumu attiecīgi neļāva bloķēt koalīcijas līgums. Nedēļu agrāk vai nedēļu vēlāk – tas nebija izšķirīgi, šā lēmuma pieņemšanai pietika ar vienkāršu balsu vairākumu, un to «tautinieki» kopā ar «tēvzemniekiem» arī realizēja. Tāpēc es to nekādā ziņā neuzskatu par «ceļa» vājumu. Vienkārši bija tāds salikums, un bija zaudējums, kaut arī man diezgan sāpīgs. Neliekuļošu.
Vai iedomājaties sevi strādājam kādā citā valsts amatā savā turpmākajā karjerā?
Nē, vismaz attiecībā uz tuvāko pārredzamo nākotni nestādos priekšā, ka varētu strādāt kādā valsts institūcijā, valsts kontrolētām sabiedrībām. Tas ir neiespējami. Es par šiem gadiem, ja tā var teikt, valsts maizi esmu «atēdies», un tā ir ļoti nestabila pozīcija. Tu nevari pieņemt lēmumus atbilstoši biznesa likumiem, bet tev ir ļoti jārēķinās ar politisko konjunktūru, un ir ļoti, ļoti grūti strādāt. Tas ir viennozīmīgi. To varu spriest pēc pilnvarniekiem, kas nāk no privātā sektora un, pildot savas funkcijas, saka – kā vispār iespējams darboties šādā vidē. Vismaz pārredzamā nākotnē man pietiek ar šādām «izpriecām».
Runājot par tiešajiem pilnvarniekiem, cik pozitīvus augļus nesīs pilnvarnieku institūcijas likvidēšana un uzņēmumu pārraudzība ar attiecīgo ministriju starpniecību?
Starpības jau nav, vai uzņēmumus pārrauga attiecīgais ministrijas ierēdnis vai pilnvarnieks. Manuprāt, pilnvarnieks varēja vairāk laika veltīt uzņēmumiem un šīs lietas virzīt krietni precīzāk. Tagad tās nonāk viena politiska ministra pārraudzībā, un, ja pilnvarnieks ir viens, tad ir krietni vieglāk ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Aģentūras līmenī – bija pilnvarnieki, bet tagad būs ministrijas pārstāvis. Taču darba devējs ir ministrija, tātad nekas īpaši nemainās. Iespējams, ka būs kaut kāda ekonomija samaksā, taču pārraudzību tikpat labi varēja noregulēt ar pilnvarnieku institūcijas starpniecību.
Tagad ir ļoti būtiski, lai pilnvarnieki, saņemot pilnvarojuma uzdevumus, nevarētu ļoti ātri pieņemt lēmumus. Tiem, ja tā var teikt, būtu jānostāvas, lai nesasteigtu un nerealizētu tikai kādu vienu politisku untumu. Ļoti svarīgi ir arī palielināt PA padomes lomu un atstāt minimālu lemjamo jautājumu skaitu, kam nepieciešams pilnvarojuma uzdevums, ministrijas pārstāvim, kas uzraudzīs valstij piederošās kapitāla daļas statūtsabiedrībās. Redzēsim, kā tas strādās. Un te universālas receptes nav, katra valsts savas kapitāla daļas pārvalda citādi.
Kādēļ, jūsuprāt, tā arī nav izdevies pa šo laiku piesaistīt stratēģiskos investorus daudziem uzņēmumiem ārpus Rīgas? Jelgavā, piemēram, nīkuļo RAF. Vai vaina ir pašvaldībās vai valstī?
Tas ir vesels problemātisko jautājumu komplekss. Daudz atkarīgs no pašvaldības – kāda ir tās nostāja šajos jautājumos. Pat ļoti sarežģītās situācijās tomēr izdodas rast izeju. Kaut vai «Tolaram Fibers» – uz šīs bāzes tagad ir vesela virkne mazu ražotņu, sākot ar ķīmisko šķiedru, franču uzņēmumu (starp citu vienīgā «brand name» ražošanas kompānija, kas ir ienākusi mūsu valstī), un beidzot ar kabeļu ražošanu gan datoru, gan autobūves vajadzībām.
Ja runājam par RAF, pirmā problēma – pārvērtējām savas iespējas, uzskatot, ka spēsim piesaistīt nopietnus Rietumeiropas vai Amerikas partnerus, kas tagad investēs automobiļu būvē mūsu valstī. Līdz ar to politiski zaudējām iespēju vismaz kādu laiku attīstīt RAF kā automobiļu ražotni. Krievijai bija interese iegūt kontroli šajā kompānijā, bet politisku apsvērumu dēļ neļāvām viņiem to iegūt. Tāpēc arī zaudējām šajā lietā.
Pēdējo salmiņu zaudējām, stiepjot gumiju maksātnespējas un likvidācijas procesā. Tad, kad vēl bija zviedru, mūsu pašu «ekslatviešu», nodibinātais riska fonds, lai investētu naudu un uzņēmums vismaz ražotu dažādas auto detaļas, ko bija paredzēts attīstīt šajā lietā. Protams, lielā pārtraukuma dēļ šī ražotne ir ļoti sarežģītā situācijā, un pašreiz ir lielas šaubas, vai šajā uzņēmumā izdosies atjaunot kaut vai auto rezerves daļu ražošanu.
Ir citi uzņēmumi, kas uz tā rēķina ir veiksmīgi attīstījušies. Tie saistīti ar uzņēmēja Bilas vārdu, «piešāvušies» mašīnbūvē, metālapstrādē, un viņu produkcija spēj konkurēt starptautiskā tirgū – Eiropas Savienības valstīs vai bijušajā PSRS teritorijā. Tā ir Bilas izveicība, biznesa oža, viņš var šīs lietas salikt pareizi. Varbūt no iekšienes, no Jelgavas, kaut kas liekas citādi, taču no šā sēdekļa izskatās diezgan cerīgi.
Jūs esat ticies ar ļoti daudziem nopietniem ārvalstu investoriem. Kādēļ investīciju piesaiste Latvijā notiek tik lēni un problemātiski?
Mēs neesam labākie investīciju piesaistītāji – rēķinot uz vienu iedzīvotāju, esam krietni virs vidējā. Pārejas ekonomikas valstu vidū investīciju piesaistes ziņā, rēķinot uz iedzīvotāju, atrodamies ceturtajā piektajā vietā. Mēs ievērojami atpaliekam šajā rādītājā, piemēram, no Igaunijas. Kur ir mūsu vaina? Tā slēpjas apstāklī, ka mūsu tirgus nav tik lielā mērā liberalizēts, kā to izdarīja igauņi. Mēs ieviesām tirgus aizsardzības mehānismus, un par to visi vairāk maksājam, bet no tā neko neesam ieguvuši. Sākot ar pārtikas tirgu – lai arī cik tas nebūtu skumji un nežēlīgi teikts pret zemniekiem un atsevišķu pārtikas produktu ražotājiem, bet no tā visi ciešam – par to vienkārši vairāk maksājam. Un šādu ierobežojumu ieviešana automātiski kā slimība izplatās arī citās jomās.
Nākamā lieta – ne vienmēr mūsu politiķu vārdi atbilst darbiem. Tiek spēlētas divkosīgas lomas – runājam vienu, bet darām citu. Un trešais – tā kā pirmajos gados mūsu tirgū bija diezgan daudz ierobežojumu ārzemnieku ienākšanai, vesela virkne lietu, kur viņi nevarēja iegūt kontroli, mēs zaudējām daudz pozitīvā, ko ārzemnieki spēja dot igauņiem, – sakārtotāku likumdošanu, precīzākas regulācijas, jo ārzemju kapitāls sāk diktēt savus noteikumus. Jā, tie ir nepatīkami, cits pateiks, ka tā ir verdzība, taču, no otras puses, tagad redzam savus labumus – mums vajag 27 gadus, lai sasniegtu Eiropas Savienības līmeni, bet igauņiem pietiks ar 19. Viņi ir mums priekšā.
Problēmas ir arī pašvaldību līmenī. Ne visas pašvaldības ir atvērtas, tiek uzlikti dažādi smieklīgi ierobežojumi – kaut vai nelaiž iekšā lielos veikalus. Īstenībā no tā zaudē tikai iedzīvotājs. Jā, vietējam ir grūtāk konkurēt, bet tas nenozīmē, ka viņš ar šādu saukli spēs mūžīgi aizstāvēt savas pozīcijas. Pienāks laiks, un viņam tiks ierādīta vieta, un, ja viņš būs audzis mākslīgā vidē, tad viņš arī attiecīgi nespēs pielāgoties. Tirgus kaut kā pamanās salikt visu pa plauktiņiem, un no tā nevar pasargāt nedz pašvaldības protekcionisms, ne kas cits.
Skarba lieta, par kuru diemžēl jārunā, ir korupcija. Tā tiek mums atzīmēta. Protams, mums nav tādu korupcijas apmēru kā vienā otrā valstī, kuras esmu apmeklējis, un lai tās man piedod par to. Paldies Dievam, mums tā nav, taču ir jāskatās uz valstīm, kurās šīs lietas ir sakārtotas precīzāk, daudzmaz tā, ka tās tik smagi nespiež uz jebkura uzņēmēja kabatu, vienalga, vai tas ir vietējais vai ārvalstu uzņēmējs. Principā tā ir nauda, kas ir atrauta ražošanai un to sadārdzina. Mēs ar to pazeminām savu konkurētspēju. Jā, vienā dienā spējam iegūt kaut kādu x summu, kuru saņemam «aploksnē», bet ilgtermiņā esam ārprātīgi zaudētāji. It sevišķi tas nepieciešams biznesa sākšanai – vajag zemi dabūt, nomas, licences. Ja par to visu ir jāsamaksā jau starta punktā, tad tavas pozīcijas ir krietni sarežģītākas. Un tā diemžēl jau ir ļoti nopietna problēma, bet paldies Dievam, ka šajā sakarā tiek mēģināts kaut ko darīt – ieviest skaidri saprotamas normas, kuras ir viegli kontrolēt un kuras liedz attiecīgām amata vīriem izmantot savu dienesta stāvokli, lai iegūtu papildu naudu.
Kāda būs jūsu turpmākā politiskā darbība? Vēl pirms neilga laika jūs tikāt minēts kā kandidāts premjera amatam? Vai jums nav domas pievienoties, teiksim, Repšes partijai?
Par premjeru tas droši vien teikts pa jokam. Arī Repšem pieslieties netaisos. Ļoti daudz ko var paveikt arī savā «Latvijas ceļā» – ir kārtīga cilvēku brigāde, kurai ir liels potenciāls, un, manuprāt, nemaz nav jāstaigā un jāmeklē atbalsts citur. Es varu tikai vēlēt Einaram, lai viņam izdodas, jo viņa ienākšana politikā dod zināmu cerīgu stariņu, ka kreisie, ja tā var teikt, nepārņems varu pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām. Domāju, ka tas ir ļoti pozitīvi, ka viņš parādās uz mūsu politiskās skatuves. Bet, protams, viņš būs arī konkurents. Kaut ko iegūs vai zaudēs arī «LC», «tautinieki», «tēvzemieši» vai vēl kāda partija. Konkurence būs spraigāka. Liberāliem un uz tirgus ekonomiku orientētiem cilvēkiem Repšes ienākšana politikā tikai palielina iespējas, ka pēc Saeimas vēlēšanām kreisie šeit nedabūs kontroli, un valstij, kurai vēl priekšā diezgan nopietns strukturālo reformu posms, kreiso nākšana pie varas ir nepieņemama.
Tātad paredzamā nākotnē jūs nevēlaties strādāt valsts darbā, bet vai jūs pilnībā izslēdzat savu atgriešanos kādā politiskā amatā?
Godīgi sakot, nekad neesmu bijis tāds «riktīgs», liels politiķis ar kaut kādu svaru. Jā, man ir uzticējušies «LC» biedri – esmu bijis partijas valdē, arī kandidējis pašvaldību vēlēšanās, stāvējis pie «LC» šūpuļa. Tas bija interesants laiks, taču tagad ir profesionāli politiķi, kuriem tas ir dzīves stils, bizness, un viņi arī kārto šos jautājumus. Vismaz pašreizējā momentā, godīgi sakot, es nealkstu pēc tā ozolkoka sola Saeimas namā vai ministra portfeļa. Nav ne mazākās vēlēšanās. Domāju, ka man šajā lietā pietrūkst pieredzes un izveicības, un sirds pie tā īpaši nestāv. Tas nav manas dzīves aicinājums. Tad es labāk esmu šoferis, no tāda darba man ir lielāks prieks, vai metinātājs, ja vajag, pieprotu arī tādas lietas, kaut vai mēslu mēzējs kūtī, ir tad labāk nekā tagad. Vismaz pašreiz tā man liekas. Kaut gan saprātīgi cilvēki teic: nekad nesaki nekad.
