Kad atnācu uz Jelgavu, biju pārliecināta, ka dzīvošu kopmītnēs, jo jau vidusskolas laikā to darīju.
Kad atnācu uz Jelgavu, biju pārliecināta, ka dzīvošu kopmītnēs, jo jau vidusskolas laikā to darīju.
Tā dzīvot ir daudz lētāk, arī mācīties vieglāk, jo ļoti ātri iespējams iegūt mācību materiālus, var arī mācīties kolektīvi.
Lauku jaunieši var kooperēties ar pārtiku, ko atveduši no mājām, līdz ar to arī ēšana ir lētāka. Dzīvojot dienesta viesnīcā, var ļoti daudz ko iemācīties no citiem, piemēram, gatavot ēst, visādus sadzīves sīkumus, kas vēlāk dzīvē lieti noder. Un,protams, nevar piemirst jaukās kompānijas, kas ātri vien izveidojas, dzīvojot kopmītnēs. Tālāk jau turpinās kopēji izbraukumi un laika pavadīšana.
Ļoti jauka lieta «kojās», ko daudzi arī izmanto, ir kooperēšanās. Ja tev, cepot pankūkas, pietrūkst cukura, tad droši vari ieskriet kādā istabiņā, un tev izpalīdzēs.
Dzīvei «kojās» ir arī savi mīnusiņi. Jārēķinās, ka kopmītnēs nevarēsi palikt viens tad, kad to vēlēsies. Gadās, ka nav siltā ūdens, jāatceras, ka tualete, duša un virtuve ir koplietošanas telpas. Jāpiecieš tādi «draudziņi» kā prusaki, kam ļoti patīk uz galda palikušās pārtikas drupačas.
Ļoti labs piemērs tam, cik mīļas var izveidoties blakus istabu kaimiņu attiecības, ir veids, kā rakstīju bakalaura darbu.
Pārstrādājusies vēlu vakarā atgriezos «kojās». Pulkstenis varēja būt ap 11 vakarā, bet gulēt nevarēju iet, jo vajadzēja pabeigt bakalaura darbu, kura melnraksts bija jānodod nākamās dienas rītā. Man blakus istabā dzīvo puisis, ar kuru gadu gaitā esam sadraudzējušies. Es viņam saku: «Nolikšos pagulēt, pamodini mani pēc stundas!»
Laimīga aizmiegu un pirmo reizi pamostos, kad kaimiņš mani modina un saka, ka jāceļas. Pamāju ar galvu un guļu tālāk. Pēc tam mūsu saruna ritēja, man ik pa brīdim iekrītot dziļā miega bezdibenī un ar katru teikumu pamostoties.
«Kafiju dzersi?»
«Aha,» bezspēcīgi pametu ar galvu un iekrītu atkal miega bada bezdibenī.
«Cik karotītes cukura?»
«Diiivas,» smagi novelku.
«Tad jau arī maizītes ēdīsi?»
«Jāaaaa,» sāku just, kā man mutē saskrien siekalas. Un atkal iekrītu bezdibenī…
Nākamo reizi pamostos ar kafijas smaržu pie deguna. Kaimiņš, manevrējot ar kafiju, visvisādi mēģina mani izvilkt no gultas. Beigās strikti nosaka – burvju dziru dabūšot tikai pie galda.
Izlīdu no gultas, paēdu un fiksi ielīdu atpakaļ, lēni malkojot kafiju. Gultai šajā procesā bija vispavedinošākais efekts, un kaimiņš saprata, ka šoreiz pat kafija nelīdzēs. Lai dabūtu mani pie apziņas, viņš piespieda iet pastaigāties. Pēc pusstundas biju atžirgusi un varēju visu nakti rakstīt kursadarbu.
Bet ik pēc pāris stundām mani uzmundrināja karsti kūpoša kafija…
Solita Gašpuite, studē Ekonomikas fakultātes maģistrantūrā, dzīvo 4. dienesta viesnīcā
