LLU pasniedzējai Intai Slavinskai ik dienu nākas sadzīvot ar ļaunas slimības izraisītu īstenību.
«Ja vien tas kādam varētu palīdzēt,» ir galvenais Intas kundzes nosacījums sarunai par tēmu, kas patiesībā ir ļoti personiska un ieausta dziļās pārdomās un izjūtās, jo ar onkoloģisku saslimšanu cilvēks katru dienu nesastopas. Tomēr tā nav arī īpaši reta viešņa, ciemakukulī līdzi nesot ne vien fiziskās labsajūtas pasliktināšanos, bet parasti arī smagas pārdomas, bailes un izmisumu. Intā gan to visu nemana. Viņa staro un joko, un tā vien gribas uzzināt, kā tik viegli var sadzīvot ar apziņu, ka tavā miesā mājojis vēzis pēdējā stadijā.Citas lietas svarīgākas«Man nevienu brīdi nav bijušas bailes, ka tas varētu slikti beigties, un, pat ja arī tā būtu, galu galā no kaut kā katram jānomirst! Citādi jau nevar uz ielas iet un mašīnā sēsties,» smej Intas kundze, kad aiz muguras jau gada sākumā izdarītā operācija, ilgas staru un ķīmijterapijas stundas. Tagad jāgaida rezultāti.Ļaunā slimība LLU un augstskolas «Turība» ekonomikas, uzņēmējdarbības, statistikas, finanšu pārvaldības, loģistikas un citu nopietnu priekšmetu pasniedzēju pārsteidza gluži nevilšus, kaut aizdomas un dažādi priekšvēstneši apkārt lodājuši jau labu brīdi iepriekš, bet nav taču laika un gribēšanas ieklausīties! «Man bija iekšējā sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, bet nepievērsu tam īpašu uzmanību, jo tad disertācija svarīgāka, tad nav laika, jo kas ies manā vietā uz nodarbībām. Kamēr vēl staigā, cilvēkam šķiet, ka viņš ir neaizvietojams. Šis dumjais apzinīgums! Turklāt daudzus gadus ārstus kā sugu neatzinu. Pasāp, pasāp vēderā, bet nevar jau saprast, kas sāp. Man mugurā bija izkustējies disks, ārsti minēja, ka sāpes droši vien no tā – iekšā jau neielīdīsi! Pēdējā mācību pusgadā uz nodarbībām jau gāju, pie sienām turēdamās, – tik liels nespēks un arī sāpes bija. Tad gan nodomāju – nodošu uz Rīgu ekspertīzei disertāciju un nopietni prom pie dakteriem,» atceras I.Slavinska, tūlīt pat aicinot uz notiekošo palūkoties caur viņas pasaules uztveres acīm. Tā pulsē ar garīgiem meklējumiem, atziņām par dvēseles nemirstību, lietu likumsakarību un ticības spēku.Slimība ir viela pārdomām«Man ļoti patīk teiciens – nav svarīgi, kas ar jums notiek, bet gan kā jūs to uztverat. Šo slimību varētu uztvert kā dzīves nelaimi vai kā jaunu pieredzi un vielu pārdomām, jo jebkura kaite tomēr ir norāde, ka kaut ko neesi izdarījis, kā vajag. Man bija tā problēma, ka visu – emocijas un lielu neapmierinātību – noriju sevī. Daudzus gadus strādāju Domē par nodaļas vadītāju. Nu nevarēju saviem darbiniekiem pateikt, ka viņi nav ko izdarījuši. Labāk darīju pati. Un kur tas varēja atspoguļoties? Taisnajā zarnā, protams!» nedaudz rotaļīgi stāsta Intas kundze, atklādama, ar kādu vieglumu tomēr uztvērusi ziņas par operāciju un ļauno diagnozi.«Kad beidzot pagājušā gada nogalē nonācu pie onkologa, galīgā diagnoze vēl nebija zināma, kaut tika veikti dažādi izmeklējumi. Provīti noņēma arī pirms operācijas, bet rezultāti nāca vēlāk. Iespējams, tas mani arī paglāba, jo, ja būtu zinājuši, kas man īsti kait, varbūt nemaz neoperētu, jo atklājās, ka audzējs skāris virkni iekšējo orgānu, kas arī tika izgriezti. Tad uzzināju, ka man ir vēzis ceturtajā stadijā!»Ko nu? Inta iesaka no tā netaisīt lielu traģēdiju ne pašam, ne tuvākajiem, bet pieņemt situāciju, piespiest sevi iet, darīt, ārstēties un, cik vien iespējams, baudīt dzīvi!«Pēc operācijas es fiksi uz kājām tiku, arī ķīmija nav tik traka – jāceļas, jādara, un viss nostāsies savās vietās. Šai situācijai pieeju ar humoru – kā citādi? Ja pret to attiecas pārāk nopietni, zinu, kā tas var beigties – cilvēks pieraud sev nelaimi, un tā arī aiziet! Operāciju drīzāk uztvēru kā jaunu pieredzi, pēc tās citādi sāku raudzīties uz dzīvi, piemēram, uz mirkli apstāties un redzēt, cik skaisti viss zied! Ikdienā kādreiz nav pat laika par to padomāt,» atzīst I.Slavinska, akcentējot tuvāko cilvēku atbalsta nozīmi slimībā, jo brīžam pielavās liels nespēks, mainās emocionalitāte. Tomēr liela žēlošana esot lieka!Par nāvi jārunā!«Ļoti tam ticu un esmu arī piedzīvojusi dažādus gadījumus, kas liecina, ka pastāv dzīve pēc nāves. Kurš gan uztraucas, ja viņu, piemēram, pārceļ no 11. uz 12. klasi. Tā to vajadzētu uztvert,» pārliecināta Intas kundze, aizskarot brīžam par tabu pasludināto nāves jautājumu, kas smagās saslimšanās nospiež daudzu apziņu. Vai par to būtu jārunā? «Jā, jo cilvēkam nāve jāpieņem kā ikdienas notikums, par to jādomā un jābūt gatavam, ka būs turpinājums. Šīs pārdomas mani pavada jau kopš bērnības. Piemēram, bija tāds notikums – deviņu gadu vecumā zaudēju tēvu, bet pēc viņa nāves satiku tēvu uz trepēm. Viņš man noglāstīja galvu, sacīja, ka dodas prom un lai es klausot mammīti. Pēc tam ilgu laiku skrēju uz kapiem sūdzēt viņam bēdas un izlūgties piedošanu, un visas situācijas nokārtojās. Šādu tikšanos un viedu sapņu dzīvē bijis diezgan daudz. Vēlākos gados sāku lasīt literatūru par to un uzzināt, ka neesmu palikusi traka un šāda pieredze notiek arī ar citiem,» smej Inta, dzīvi pat vissarežģītākajos tās pagriezienos tverdama viegli un mudinādama uz to arī citus.
