Izlasīju rakstu «Bērniņu pamet Ziemassvētku laikā» pērnā gada 30. decembra avīzē, un man īsti nav skaidrs, kāpēc jūs nesaprotat tās divdesmitgadīgās sievietes bēdas.
Izlasīju rakstu «Bērniņu pamet Ziemassvētku laikā» pērnā gada 30. decembra avīzē, un man īsti nav skaidrs, kāpēc jūs nesaprotat tās divdesmitgadīgās sievietes bēdas. Raksta autore vaicā, kāpēc viņa bērniņu pamet? Atbilde ir vienkārša – māte izdzīšot no mājas meitu ar visu zīdainīti. Un kur tad lai viņa iet? Šajā nabadzīgajā Latvijā. Viņai nav ne dzīvokļa, ne darba, ne naudas, ar ko sākt savu dzīvi. Vai varbūt valdība par to padomās? Vai pabalstu izsniegs? Es šaubos. Jo uz Eiropu mēs soļojam ar visiem saviem nabadzīgajiem un bezpalīdzīgajiem bērniņiem.
Ja tad, ja šai jaunajai mātei būtu labi dzīves apstākļi, domāju, nelaimīgā sieviete nekad nebūtu pametusi savu bērniņu. Klusēdama viņa tad domāja, ka varbūt kāds bagāts cilvēks viņas meitiņai sagādās labākus dzīves apstākļus. Arī bērnunama audzēknim uzturam dod vairāk naudas nekā mātei pabalstā. Ziemā, izdzīta no mājas, šī sieviete tāpat ies bojā un vēl ar visu mazulīti.
Es domāju, ka tādus sāpīgus rakstus avīzē nevajag publicēt. Nevajag ar seju grūst dubļos sievieti. Lai valdība atrod kādu izeju, lai nolemj, kā palīdzēt nelaimē nonākušam cilvēkam.
Zelma
