Kur tie sākas? Veikalu mirdzošajos skatlogos, jautrajās melodijās, kas skan radio, dāvanu maisos, vēlējumā «Priecīgus Ziemassvētkus!»?
Kur tie sākas? Veikalu mirdzošajos skatlogos, jautrajās melodijās, kas skan radio, dāvanu maisos, vēlējumā «Priecīgus Ziemassvētkus!»?
Līdz šim mazliet naivi un bērnišķīgi ticēju, ka šie svētki tiešām iemieso to visu, par ko tiek dziedāts Ziemassvētku dziesmās, teikts dzejoļos un novēlējumos – neatkarīgi ne no kā: mīlestība, gaišums un miers manī, tevī un visos citos. Bet šogad pār mani nāca apskaidrība, ka tā tas nebūt nav. Un zināt, kas man to palīdzēja atskārst? Tas, ka pēc ilgiem laikiem Adventes laiks un, šķiet, arī Ziemassvētki mums būs jāpavada bez tik ierastā baltā sniega. Man un ļoti daudziem ir bezgala grūti iedomāties ziemas saulgriežus bez sniega. Ja tā nav, nav arī attiecīgās noskaņas. Tas man lika domāt, vai visi mūsu pieņemtie Ziemassvētku stereotipi – sniegs, dāvanas, rotājumi, pat eglītes – nekalpo par aizbildinājumu tam, ka mūsu sirdīs – šo svētku galvenajos «atribūtos» – valda tukšums? Viss tas krāšņais raibums un ar to vairāk vai mazāk saistītā steiga ir likuši mums piemirst šo svētku patieso būtību, likuši aizmirst, ka tas, ko rakstām apsveikumu kartiņās, ir jāvēl tiešām no visas sirds. Tie likuši neaizdomāties līdz tam, ka uz baznīcu šajos svētkos jāiet ne tikai tāpēc, ka tā ir ģimenes tradīcija.
Un to arī es gribu novēlēt visiem šajos svētkos: izlauzties cauri stereotipiskajiem pieņēmumiem un tradīcijām, padomāt, ko patiesībā mums katram nozīmē šie svētki, ar ko mēs saistām to būtību. Un tā pasaulē būs noticis viens mazs, bet katram ļoti nozīmīgs Ziemassvētku brīnumiņš.
Lai patiesi viens otram varētu novēlēt: «Priecīgus Ziemassvētkus!»
