Devos uz Jelgavu meklēt ziņas par pilsētas rātsnamu. Man nebija īsti skaidrs, kur ēka atradusies pašreizējā pilsētas situācijā.
Devos uz Jelgavu meklēt ziņas par pilsētas rātsnamu. Man nebija īsti skaidrs, kur ēka atradusies pašreizējā pilsētas situācijā. Nežēlīgais pēckara pārplānojums nedod ne mazāko iespēju saskatīt pilsētas kādreizējo telpisko risinājumu.
Maz atlicis pirmskara ēku kādreiz tik iespaidīgajā Zemgales lielpilsētā. 1944. gada liktenīgā vasara bija pēdējā Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētas godības lieciniece. Jā, kara laikā sagruva gan Gdaņska, Varšava, Nirnberga, gan Eksetera un Koventri, tomēr pēc kara tās atjaunoja iespējami tuvas pirmskara stāvoklim.
Diemžēl Jelgavā tas nenotika, pat vēsturisko ielu plānojumu ignorēja. Kur gan tagad haotiski sabūvēto ēku labirintā lai atrod senā tirgus laukuma kontūras, Jēkaba kanāla vietu, kur stāvēja pirmais, kur otrais rātsnams?
Jelgavas muzejā man tiešām laimējās: 18. maijā te bija atklāta izstāde, ko veidojusi pieminekļu aizsardzības inspektore Gunta Skulte sadarbībā ar muzeja direktori Gitu Grasi. Viņām ir izdevies celt gaismā zudušo Jelgavu ar tās kādreiz krāšņajām baznīcām, pilīm, parastajām un tomēr tik daudzveidīgajām pilsētas mājām. Visa cita starpā te bija arī attēli, kas liecināja par pilsētas kādreizējo plānojumu, par secīgajiem rātsnamiem, to mēbelēm. Vispār izstāde dod vienreizēju iespēju redzēt vienkopus to, kas vēl dokumentos saglabājies par seno Jelgavu.
Izstāde ir arī ieskats pašreizējā Jelgavas sejā, kur vēl šur tur redzams pa vecai ēkai. Diemžēl rodas iespaids, ka Jelgava ir pilnīgi padevusies liktenim un nolēmusi arī turpmāk nesaglabāt neko no savas vēsturiskās arhitektūras kara laikā veiksmīgi izdzīvojušās ēkas neglābjami nolemtas bojāejai mūsdienās.
Vai tad nevarētu saņemties un visas pirmskara ēkas ņemt uzskaitē un pilsētas aizsardzībā? Iedomājos, ka vismaz fasādes ēkām varētu sakopt, glīti un atbilstoši nokrāsot.
Paldies muzejam, paldies pieminekļu aizsardzības inspektorei, kas neļauj vieglprātīgi aizmirst vēsturisko patiesību un aicina padomāt, ko varētu pilsētā saglābt, lai tā neizskatītos pēc «padomju laika produkta» bez savas pagātnes un bez savām kultūras saknēm.
Rīgas arhitekte I.Bākule
