Mazākais Jelgavas novada pagasts apdalīts nejūtas.
«No tā jau īstā pagasta dzīve veidojas – no cilvēkiem,» sarunas laikā vairākas reizes uzsver Lielplatones pagasta pārvaldes vadītāja Līga Rozenbaha, atklājot, ka viņai būtiski dzirdēt vietējo viedokli par norisēm un plāniem pagastā. «Svarīgi ir dažkārt sanākt kopā un vienkārši parunāt, kaut vai bez iemesla, tad nejauši rodas ļoti labas idejas,» viņa atzīst.
«Kad 2010. gadā sāku strādāt par pārvaldes vadītāju, pētīju iedzīvotāju skaita izmaiņas Lielplatones pagastā pat no 17. gadsimta un secināju, ka pārsvarā tie astoņi vai deviņi simti ir standarts. Bijis gan arī tūkstotis. Līdz ar to var teikt, ka cilvēku pagastā ir tieši tik, cik jābūt,» secina pārvaldes vadītāja.
Kā stāsta L.Rozenbaha, lielplatonieki vienmēr sadzīvojuši ar apziņu, ka ir Jelgavas novada mazākā pagasta iemītnieki, tas viņiem nekad nav traucējis būt sabiedriski aktīviem. Lielākās apdzīvotās vietas pagastā ir Sidrabe un Lielplatone, bet agrāko ciema statusu mūsdienās zaudējuši Tīsi.
No Elejas uz Lielplatoni
L.Rozenbaha spriež: «Jādomā, ka teorētiski labāk, ja pagastā ir vairāk cilvēku. Jo to vairāk, jo plašākas intereses. Mūsu nav īpaši daudz, tāpēc tie, kas ir sabiedriski aktīvi, arī piedalās visur, bet tas jau laikam raksturīgi ne tikai maziem pagastiem.» Katrā gadījumā nelielo iedzīvotāju skaitu pārvaldes vadītāja par īpašu trūkumu neuzskata.
Pati būdama Elejas pagasta iedzīvotāja, viņa par savējiem tomēr sauc arī lielplatoniekus. Jau atnākot strādāt uz pagastu, viņa šeit daudzus pazinusi. Pirms tam 13 gadu nostrādājusi Elejas pagasta Padomē, bet no 1998. gada pagasttiesa, kurā viņa darbojās, bija apvienota Elejas un Lielplatones pagastiem, tāpēc pazīstams bijis arī šis pagasts. «Te visi ir manējie,» lepni saka pārvaldes vadītāja, īpaši uzslavējot iedzīvotāju aktīvo iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē. Ļoti rosīgi kultūras dzīves baudītāji pagastā ir seniori, kas gan organizē pasākumus, gan paši piedalās vietējās un kaimiņu aktivitātēs.
L.Rozenbaha priecājas, ja pagastā atgriežas gados jaunas ģimenes, kā arī par tiem, kas izvēlas dzīvot laukos, ja strādā, piemēram, Jelgavā. Turklāt īpaši patīkami esot, ka, strādājot Jelgavā, Lielplatones iedzīvotāji sabiedriskajās aktivitātēs labprāt piedalās pagastā, nevis pilsētā. Viņi ar interesi apmeklē vietējos kultūras pasākumus un iesaistās pašdarbībā.
«Īpaši nešaubījos par darba piedāvājuma pieņemšanu Lielplatonē, jo sirdī esmu lauku iedzīvotāja. Pati dzīvoju viensētā un uz pilsētu pārcelties negribētu,» stāsta L.Rozenbaha. Lielplatones pagasts viņai patīk arī skaistā muižas parka dēļ. Pēc izglītības būdama agronome, pagasta pārvaldes vadītāja novērtē dabas tuvumu ikdienas darbos, iespēju iekārtot skaistu vidi.
Pagastmājas jurģi
Lai arī šis uzskatāms par tehnoloģiju un e-pakalpojumu laikmetu, cilvēki vēl arvien labprāt dodas uz pagasta pārvaldi. L.Rozenbaha teic: «Vienmēr esmu aicinājusi, lai nāk un klāsta savas idejas, novērojumus. Viena lieta ir mans vai pārējo pārvaldes darbinieku redzējums, bet pavisam kas cits dzirdēt iedzīvotāju domas. Varbūt kādam ir vienkārši kolosāla ideja, kas jāīsteno mūsu pagastā.»
Nav mazsvarīgi uzzināt arī sadzīviskus sīkumus, piemēram, par bedrēm kādā pagasta ceļa posmā. «Viss jau ir no mums pašiem atkarīgs – varam pieņemt komunikāciju tikai ar datoru palīdzību, bet varam satikties ar cilvēku. Protams, vienkāršāk ir uzrakstīt e-pastā. Lai atnāktu satikties, kaut kādā mērā nepieciešama lielāka drosme – gan man kā pārvaldes vadītājai uzņemt šo cilvēku, gan viņam pateikt tieši, kas par sāpi,» domā L.Rozenbaha.
Iedzīvotāji uz pārvaldi nāk gan uzzināt viņus interesējošus jautājumus, gan pastāstīt par problēmām, gan izteikt savus ierosinājumus pagasta dzīves uzlabošanai. Tiesa, mazliet apgrūtinoši cilvēkiem bijis tas, ka pārvaldes ēka atradusies atstatus no Lielplatones centra, bet tas jau šovasar mainīsies. No septembra vairs nedarbosies Elejas vidusskolas Lielplatones filiāle un pagasta pārvalde pārcelsies uz skolas ēku – Lielplatones muižu. Savukārt pārvaldes tagadējās telpās darbosies jaunsargi, kas pagastā ir ļoti aktīvi. Jauniešiem pārvaldes ēkā tiks iekārtotas divas telpas, kur viņi varēs izvietot savu nodarbību atradumu kolekciju un apgūt teorētiskās zināšanas, nav arī tālu līdz Tīsu bāzei. ◆
Vīrs ar mākslinieka dvēseli
Mazliet bažīgi uz Elejas vidusskolas Lielplatones filiāles likvidēšanu raugās Juris Čuričevs, kurš Lielplatones pagasta pārvaldes dienas centrā «Birztaliņas» vada gleznošanas studiju. Iespējams, tas samazinās mazo gleznošanas entuziastu skaitu, jo viņi nevarēs uzreiz pēc mācību stundām atskriet uz zīmēšanas nodarbību.
Gleznotājs atzīst: «Vasarā jau viss kārtībā – bērni ir tepat pagastā –, bet skolas laikā būs grūtāk. Viņiem tomēr jābrauc uz citu skolu, paies laiks, kamēr pēc stundām tiks mājās. Pēc tam diez vai gribēs vēl kaut kur iet. Turklāt viņi jau būs vairāk iekļāvušies tās skolas vidē, visticamāk, apmeklēs kādus pulciņus tur.» Tomēr optimismu Juris nezaudē, secinot, ka gan jau izdomās, kā piemēroties šim faktam.
Zīmē no mazotnes
Studijas dalībnieku skaits un vecums esot mainīgs. «Jaunākajam, kas nāca zīmēt, pat seši gadi nebija, vecākajam – ap sešdesmit,» skaidro Juris. Vecumam nav nozīmes – galvenais, lai ir interese par zīmēšanu un gleznošanu. Juris apstiprina, ka pagastā ir sabiedriski aktīvi iedzīvotāji. Ir pat tāda kā kultūras domubiedru grupa, kurā ietilpst dažādu mākslas jomu pārstāvji. «Galvenais jau nav liela galva, bet kas tajā galvā iekšā,» ar humoru mākslinieks spriež par to, ka skaitliski mazajā Lielplatones pagastā ir daudz aktīvu cilvēku. Viņš pats ir sava pagasta patriots «ar visām četrām». Lai gan dzimis un agrāk dzīvojis Jelgavā, jau gadus trīsdesmit Juris mitinās Lielplatonē. «Tagad tās ir manas mājas. Es šeit ļoti labi jūtos,» secina mākslinieks. Nonākšanu tieši Lielplatonē viņš sauc par laimīgu sagadīšanos, jo kāda īpaša pamatojuma tam nav bijis, tikpat labi varējis pārcelties uz jebkuru citu Jelgavas rajona vietu.
«Jau skolas pirmajās klasēs audzinātāja par mani mammai teica – Jurim ir mākslinieka dvēsele,» aizraušanos ar glezniecību skaidro studijas vadītājs. Mākslu studējis gan viņš nav, zināšanas iegūtas, lasot, studējot vecmeistaru darbus un pašam eksperimentējot. Viņš atzīst: «Brīžiem izglītības trūkumu tomēr izjūtu. Iztērētā laika dēļ. Atziņu, ko esmu ieguvis, būtu varējis uzzināt jau skolas laikā, nevis pats urbties cauri, lai nonāktu pie kāda slēdziena. Tā gan gadās visiem, arī tiem, kas beiguši akadēmiju.»
Studijas dalībnieki labprāt zīmē ārā pie dabas, klusās dabas īpaši nepatīk ne mazajiem, ne pieaugušajiem. Tāpēc īpaši jaukas ir nodarbības vasarā, kad var rīkot plenērus Lielplatones muižas parkā. Arī pats gleznotājs muižas parku uzskata par vienu no skaistākajām vietām ne tikai pagastā, bet visā novadā.
Vislielākais spēks – mīlestībai
Pārcēlies uz Lielplatoni, Juris pamazām sācis vairāk interesēties arī par novadpētniecību, iedziļinājies vietējā vēsturē, ļaužu stāstos par pagātni. «Daudz runāju ar cilvēkiem, kas pēc kara bija izsūtīti. Interesanti, ka viņi visi piedevuši pāridarītājiem. Atceros, kāda sieviete teica – galvenais, ja esi pie varas, ir nepalikt par mēslu. Man pat ienāca prātā četrrinde par to tēmu: Ja esi pakāpies,/nepaliec par mēslu./Jo tā ir patiesība sena-/mēslam mēsla cena.»
Juris atzīstas, ka ne tikai glezno, bet arī dzejo. Tāpat dzīves laikā aizrāvies ar dažādiem hobijiem – makšķerējis un nodarbojies ar pīšanu, ļoti mīl sēņot. Arī interesi par vēsturi nav zaudējis un apkaimi izpētījis līdz dziļai senatnei. Vēsture, līdzīgi kā zīmēšana, viņu interesē jau kopš skolas laikiem. Gleznotājs stāsta, ka vienmēr atrod lietas, kas aizrauj un ar slinkuma lāpīšanu nekad nav aizrāvies.
Mākslinieks ar sajūsmu runā par mūsdienu bērniem: «Viņi ir tik gudri, daudz brīvāki nekā kādreiz, atraisīti, nekautrējas izteikties un darboties. Man ir milzīgs prieks par jauno paaudzi. Vecāki reizēm saka – ko gan bērni saprot! Tā nav taisnība. Viņi saprot daudz vairāk, nekā mums liekas. Pieaugušie domā, ka bērniem nav taisnība, bērni – otrādi. Taisnība nav nevienam, tā ir kaut kur pa vidu. Taisnība ir visuma enerģija un mīlestība.»
Juris ar pārliecību iestājas par to, ka lielākais spēks pasaulē piemīt mīlestībai un tieši tā mums jāvairo. ◆
