Kristietība šajā lauku novadā bija atgriezusies, nu ļautiņiem tagad bija vajadzīgs kāds šīs mācības sludinātājs, proti, mācītājs.
Neteiksim, ka mācītāji būtu deficītpersonas, taču novads atradās pašā Latvijas nomalē – tālu no Rīgas, tālu pat no rajona centra. Kurš tad lai ar prieku dotos uz šādu nostūri? Bet mācītājs bija vajadzīgs.
Tā nu pagasta vecākais Baloža kungs bija devies uz kaimiņu novadu, kur ticīgie spietoja kā bitītes jūnijā, un sarunājis, ka tās draudzes mācītājs vajadzības brīžos vai vismaz reizi mēnesī ieradīsies nomaļajā draudzē un novadīs dievkalpojumu.
Tas bija noticis pirms nedēļām trim, taču vajadzība pēc kaimiņu mācītāja pienāca ātrāk, nekā bija gaidīts – bija nomirusi kāda pensionāre, vientuļa vecenīte bez vīra, bez bērniem, vārdu sakot, sabiedrībai nekādu trūkumu neradot, taču zem zemes aizgājēju dabūt vajadzēja.
Baloža kungs devās atkal pie kaimiņu draudzes mācītāja, un tur saruna izvērsās visai īsa.
«Cik vecs tad bija nelaiķis?» mācītājs jautāja.
«Es īsti labi nezinu, taču par piecdesmit gadiem vajadzētu būt nopietni pāri.»
«Nu labi! Tad norunāsim trijos pēcpusdienā baznīcas kapos.»
«Paldies, mācītāja kungs! No mājām viņu izvadīs vecais Beka – viņš mums tāds kā pērminderis. Viņš lasa no smukas grāmatas, tikai briesmīgi stostās…»
Tas nu bija norunāts. Atvadoties Baloža kungs vēl teica:
«Jums tur liela krāme nebūs. Neviena, kurš viņu pieminētu, nav, un es dabūšu kādus četrus dūšīgus racējus…»
Balodis gan bija sacījis, ka ar «apbēdināšanu» mācītājam tur «krāme» nebūšot, taču mācītājs saprata, ka viņa uzdevums ir visai nepateicīgs. Saraudināt bērnus pie viņu mātes zārka nav nekāda problēma, pat neuzticīgu sievu pie vīra kapa var saraudināt vidēji spējīgs runātājs, un, ja saprot kaut mazliet no psiholoģijas, tad nelaiķa radi kauc kā suņi. Bet ja nu aizgājējs ir nespējnieks un pasaulē palicis gauži viens? Te nu vajadzīgs labs pavadītājs, kuram jāprot pat lapkriti vai rudens lietu izmantot cilvēku saraudināšanai.
Kamēr vecais Beka svētdienas pēcpusdienā komandēja četrus dūšīgus puisiešus, kuri baznīcas kapsētā ienesa šķirstu, to gremdēja kapā un pēc tam uzņēma dziesmu, mācītājam atlika laiks pārlaist skatu pavadītāju bariņam.
Nevienas skumjas sejas: tajās bez trulas vienaldzības drīzāk bija saskatāma ziņkāre. Bet mēģināsim! Tas, kas sliktāk veicas baznīcas kancelē, labāk var izdoties kapsētā… «Mīļie bēru viesi! Rudens ir gadalaiks, kas mūs modina domāt par šīs zemes lietu iznīcību. Ik gadu, redzot Lielā Meistara tik košos toņos izkrāsotās birztalas, mūsu sirdīs iezogas skumjas un mums jādomā, ka pēc ziedu un dziesmu laika tuvojas dusa. Un katra vientulīgā lapa, kas, no zara atrāvusies, lidinās lejup kā gurdens taurenītis, liek mūsu sirdīm sāpēs sarauties. Un gluži līdzīgs šādai vientuļai lapai, kas krīt uz asarām piemirkušo zemi, ir tas kristīgais brālis, kuru šodien izvadām uz mūžīgo dusu. Vientuļam dzīvot un vientuļam no dzīves aiziet – sakiet, mīļie ticības biedri, vai tas nav ļoti skumjš stāsts? Tāpēc veltīsim kaut mazu drusku no sava sirds siltuma mūžībā aizgājušajam mūsu kristīgajam brālim…»
Izrunājot šo teikumu, mācītājs juta, ka Beka, viņam viegli pieskāries čukst: Māsa, māsa! Mācītājs atvilka elpu. Kas tad te bija? Balodis viņam teica, ka aizgājējs bijis pasaulē gluži viens, tagad izrādās, ka viņam bijusi arī māsa. Labi, ka gadījās tāds Beka un viņam par to pačukstēja.
«Es teicu, ka aizgājējs bijis pasaulē gluži viens, taču tas nebija jāsaprot vārda šaurākajā nozīmē. Viens un vientulīgs cilvēks var justies pat visplašākajā sabiedrībā, ja viņu ar to sabiedrību nevieno kopēji centieni. Pat vienas ģimenes locekļi var būt savstarpēji svešinieki. Tā arī mūsu mīļajam aizgājējam – kā tas jums labi zināms – ir arī māsa, taču viņu šodien neredzam, piedaloties brāļa izvadīšanā pēdējā gaitā.»
Mācītājs turpināja runāt. Aizgājēja māsu gan viņš gauži nenosodīja par neierašanos bēru norises vietā, toties sirsnīgos vārdos cildināja pašu aizgājēju.
Un atkal viņš juta Beku sev pie talāra pieskaroties un čukstot: Sieva taču! Sieva!
Arvien labāk. Balodis par to nebija bildis ne vārda. Lieta pavisam vienkārša – pēc Baloža stāstījuma varēja noprast, ka nelaiķis nav šejienietis, tādēļ aizgājēja biogrāfiju šajā pagastā zināja varbūt tikai pērminderis.
Mācītājs pārlaida skatu izvadītājiem, kaut gan bija pārliecināts – ja aizgājēja sieva vai māsa te būtu, viņš tās pēc izturēšanās vien būtu atpazinis. Nebija nekā tamlīdzīga. Arī par raudāšanu neviens pat nedomāja – cilvēku sejās bija jaušams vien izbrīns. Un mācītājs turpināja: «Mīļie ticības biedri – es redzu jūsu sejās izbrīnu un mēmu jautājumu – kāpēc es pieminēju aizgājēja māsu un nepieminu viņa sievu. Es saprotu jūs, bet lūdzami, saprotiet arī mani. Ja laulība nav kristīga savienība, ja tā nav ar bērniem svētīta, tad tā nav arī ar godu pieminama.»
Nu mācītājs bija uz īstā ceļa! Runāt par ģimeni varēja taču kaut sākumskolēns. Taču, kad viņš runāja visjūsmīgākos vārdus par aizgājēju, kas tagad bija kā vientuļš bērzs bez atvasēm, Beka atkal mācītāju raustīja aiz talāra un izmisīgi čukstēja: Māti taču, māti, mācītājs kungs!
Mācītājs samulsa. Pārlaidis skatu it kā izbrīnītajam pavadītāju pulciņam, viņš pirmajā brīdī nodomāja, ka Beka grib viņu izjokot. Vai tik vecam vīrietim varētu būt māte? Tad viņš apdomāja, ka gluži neiespējama šī lieta nav, jo astoņdesmitgadīgas večiņas šajā saulē vēl atrodamas, un, kaut tās vairs nevar ierasties uz sava dēla apbedīšanu, viņš tomēr, savu runu beidzot, pieminēja arī sirmo māti, kura skumst par savu nelaimīgo dēlu, bet priecājas arī par drīzu atkalredzēšanos citā – labākā pasaulē. Viņš beidza īsi, necerot vairs kādam izvilināt asaras.
Balodis bija turējis vārdu. Četri racēji ar savu uzdevumu drīz vien tika galā. Kad ceremonija bija beigusies, Balodis mācītājam pārmetoši rūca: «Paldies jums, mācītāja kungs, taču nu došu arī kādus divdesmit eiro, kaut gan jūs tos neesat pelnījis. Kāpēc jums to vajadzēja pārtaisīt par vīrieti?
« Un es taču jūs trīsreiz brīdināju?» Beka piebilda. ◆
