Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāvis Voldemārs Spuņģis stāsta, ka sinantropo jeb ar cilvēku saistīto kukaiņu fauna – sugu sastāvs – dažādos kontinentos un klimatiskajās zonās ir atšķirīgs.
Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāvis Voldemārs Spuņģis stāsta, ka sinantropo jeb ar cilvēku saistīto kukaiņu fauna – sugu sastāvs – dažādos kontinentos un klimatiskajās zonās ir atšķirīgs. Vislielākā to daudzveidība ir tropiskajās zemēs. Mērenajā joslā, arī pie mums, to nav mazums.
Cilvēks un viņa mājoklis no bioloģiskā redzes viedokļa ir iespējamā kukaiņu dzīves telpa – barība, labvēlīgi mikroklimatiskie apstākļi, konkurentu un dabīgo ienaidnieku trūkums, ievērojami organisko vielu krājumi (mēbeles, drēbes, pārtikas produkti). Tādēļ nav nekas neparasts, ka mūsu mājokļos atkal un atkal ieviešas jauni kukaiņi. Līdz ar mikroorganismiem un grauzējiem tie ir pirmie mūsu mājas organisko vielu iesaistītāji vielu apritē. Cilvēks savā mājoklī ir burtiski kukaiņu aplenkumā, un, jo netīrāks ir mājoklis, jo vairāk tajā mitinās kukaiņu.
Ir dažādi veidi, kā kukaiņi pārceļo. Daudzdzīvokļu mājās ievestās blaktis, skudras, prusaki strauji izplatās visā celtnē. No veikala līdz ar pārtiku atnes arī nelūgtos viesus – noliktavu kaitēkļus. No dienvidiem kopā ar kaltētiem augļiem, riekstiem, sēklām var ievest pie mums agrāk nedzīvojošus kaitēkļus.
Populārs mājas kukainis ir virtuves prusaks (Blattella germanica). Tas iemitinās dzīvokļa siltākajās vietās – aiz ledusskapja, pie sildierīcēm, labprāt apdzīvo atkritumu vadus, nereti –arī istabas mēbelēs. Novērots, ka tie mīt arī elektroniskajās ierīcēs – radioaparātos, televizoros, datoros un var izraisīt to avārijas. Prusaki pārtiek no cilvēka barības atliekām, retāk tie sagrauž arī papīru, grāmatu iesējumu, ādas priekšmetus. Šie kukaiņi ar savām zaglīgajām kustībām naktī ne vien biedē cilvēkus, bet arī pārnes slimības – īpaši zarnu infekcijas un parazītisko tārpu oliņas.
Virtuves prusaki cēlušies Dienvidāzijā. Eiropā šie apnicīgie virtuves iekarotāji ievesti 18. gadsimtā, kur strauji izplatījās un jau 19. gadsimta sākumā parādījās arī Latvijā. Kā jau īstam dienvidniekam, prusakam optimāla attīstības temperatūra ir 25 līdz 27 grādi, bet temperatūrā, kas zemāka par pieciem grādiem, tie iet bojā. Mātītes «dzemdē» olu maisu – ootēku, ko tās nēsā līdzi, kamēr olas nobriedušas. Olu maisu mātīte atstāj apslēptā vietā, no tā drīz izšķiļas aptuveni 25 jaunie prusacēni, kas ir līdzīgi saviem vecākiem, tikai sīkāki. Ja novēro baltu prusaku, tad tas ir tikko nomainījis ķermeņa apvalku un nav vēl sacietējis un nobrūnējis.
Prusaku un cilvēku gaume ēdienos ir saskanīga – kā vieniem, tā otriem garšo maize, augļi, desiņas, biezpiens un citas lietas, tādēļ prusaki īpaši omulīgi jūtas pie cilvēkiem, kam netīk mazgāt traukus un slaucīt galdu.
Daudz retāk pie mums sastopams melnais prusaks Blatta orientalis.
Stāsts par mūsu kaimiņiem turpināsies nākamajā Vides lapā.
