Tā nu dzīvē iegrozījies, ka, vairāk nekā divdesmit gadu dzīvojot privātmāju rajonā, bija jāpārvācas uz daudzstāvu namu.
Tā nu dzīvē iegrozījies, ka, vairāk nekā divdesmit gadu dzīvojot privātmāju rajonā, bija jāpārvācas uz daudzstāvu namu. Ar izbrīnu sāku novērot tā sadzīves ainiņas. Sākumā mani pat apņēma tāds kā gandarījums par to, ka ātri spēju pierast pie apstākļu maiņas…
Pirmais pārsteigums. Paši saprotiet, vienstāvu privātmājas iedzīvotājs, māju tīrīdams, otram uz galvas (ja nu vienīgi savam mīļajam sunim vai kaķim) nekā uzmest nevar, kaut arī visu nevajadzīgo sviestu ārā pa logu. Lai svētīts liktenis, ka pašlaik daudzstāvu namā dzīvoju pēdējā stāvā un mani neviens, izņemot putnus, no augšas «aplaimot» nevar. Turpretī manai mājai pretī esošās «sērkociņkastītes» piektā stāva iemītniece, sauksim viņu par Zoju, tīrīja savu balkonu tā, ka švīkst. No piektā stāva uz leju, uzsēzdamies uz zemāko stāvu balkonu malām, lidoja papīra gabali un lupatas. Šķita, ka Zoju bija pārņēmis īsts tīrīšanas trakums. Uz mūsu pāri pagalmam pārbļauto pārmetumu, ka nevajadzētu kaimiņiem uz galvas smiltis kaisīt, viņa tikai atmeta ar roku un sparīgi turpināja.
Otrais pārsteigums. Kādā saulainā vasaras rītā uz lodžijas malkoju kafiju un nekādi nespēju tikt vaļā no sajūtas, ka kāds mani nemitīgi novēro. Ciešāk aplūkojot to pašu pāri pagalmam esošo «kastīti», kurā mitinās tīrīgā Zoja, sastapos ar binokļa acīm. Pēc pirmā apmulsuma cītīgi centos lūkoties pretim ziņkārīgajam kaimiņam, domādama, ka viņš novērsīsies, bet nekā! Nu jau pagājušas vairākas nedēļas. Nē, kaimiņš nav sakaunējies, es vienkārši esmu pieradusi. Domājams, tāpat kā visi citi mūsu mājas iedzīvotāji.
Trešais pārsteigums. Blakus dzīvoklī dzīvo kāds pāris, kas kopā mitinās jau vairākus gadu desmitus. Ik pārdienas vīrs pārrodas mājās manāmi iereibis un sieva viņu nelaiž iekšā. Tādās reizēs atskan: – Laid iekšā, neliete! (krievu valodā un mazliet skarbākiem vārdiem). Līdzīgi dzirdama arī atbilde: – Vācies prom! Beigās krievu valodas vārdu birumu papildina viena īsti latviska frāze: – Lops tu tāds! Tad, samierinādamies ar likteņa lēmumu, vīrs skumīgi pakāpjas augstāk, kur kāpnes ved uz jumtu, un noliekas uz dusu jau sen sagatavotā dīvāniņā. Reizēm gan vīrs ir tā vairāk «ieķēris» un viņam mēdz gadīties ķibeles ar savu dabisko vajadzību nokārtošanu, par ko kaimiņi, protams, nepriecājas.
Arī naudiņas dienišķajai pudelei ne vienmēr pietiek. Pie dzīvokļa durvīm biju nolikusi glītu paklājiņu, saņemtu dāvanā, bet tas diemžēl pazuda… Ņem, onkul, paklājiņu varbūt tev vairāk noderēs!
