Trenera Boļeslava Matuseviča audzēkņu listē ir trīsdesmit sporta meistaru.
Ilggadējo cīņas treneri un drosmīgo atmodas darbinieku Boļeslavu Matuseviču 75. dzīves gadā vairs nemana LLU Sporta namā, kur viņš pusgadsimtu vadīja studentu nodarbības, tiesāja sacensības. Vairākas ziemas vecajā augstskolas stadiona basketbola laukumā nav arī slidotavas, ko Boļeslavs parasti uzlēja apkārtnes bērnu priekam. Jau otro gadu pašvaldības ierīkota slidotava ar mākslīgo ledu ir pārsimt metru tālāk Pasta salā. Savukārt LLU Sporta namā ar studentiem strādā jaunāki treneri un pasniedzēji, vienīgi Cīņas sporta sekcijas tajā vairs nav.
Uz cīņas paklāja arī 75 gados
Pensionārs ar sirmu galvu it kā varētu pelnīti atpūsties, tomēr Boļeslavs Matusevičs vēl aizvien ir nemiera gars. Darbojas savā partijā «Tēvzemei un Brīvībai», Latviešu strēlnieku apvienībā, biedrībā «Lāčplēsis». Brauc arī tiesāt veterānu sacensības cīņas sportā. Ik pa laikam iegriežas «Zemgales Ziņu» redakcijā, lai rosinātu kārtējo rakstu par cīņas veterānu mačiem vai sabiedriskām aktivitātēm.
Boļeslava Matuseviča audzēkņi mudina, ka LLU būtu jāatjauno Cīņas sporta sekcija, kas ar savām uzvarām vienmēr devusi punktus Latvijas augstskolu sacensībā un arī Baltijas un Ziemeļvalstu lauksaimniecības augstskolu SELL sporta spēlēs. Mūsdienu Jelgavā cīņas sports attīstās Jelgavas novada Sporta centrā, klubā «Milons», džudo novirziens ir Jelgavas Bērnu jaunatnes un sporta skolā. Taču savulaik pilsētā cīņas sporta smaguma centrs bija LLU. Tur trenējās arī skolēni, tur izauga 1967. gada PSRS jaunatnes čempions Aleksandrs Barjers un medaļnieks Toms Sviļuks, kā arī daudzi citi.
Ar sportu augstskola ieguva studentus
1952. gadā dibinātā Cīņas sporta sekcija LLU pastāvēja 62 gadus. Pirmos desmit studenti sportoja no pašu vidus izvirzītā Agronomijas fakultātes docenta Andreja Cālīša vadībā. 1962. gadā sekcijas vadību pārņēma Fizkultūras institūta (tagadējās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas) 4. kursa students Boļeslavs Matusevičs. Viņa laikā tajā izauga trīs desmiti sporta meistaru, kas pārstāvēja Latviju plaša mēroga sacensībās. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados sacensības brīvajā cīņā notika arī starp augstskolas fakultātēm. Vēlāk tām pievienojās lauksaimniecības tehnikumi, kuros par pasniedzējiem strādāja absolventi, kas, studenti būdami, bija cīnījušies pie Boļeslava Matuseviča. «Tehnikumieši no Kandavas, Ogres, Mālpils, Priekuļiem, Višķiem un Saulaines, sacenšoties ar studentiem, iepazina augstskolu un bieži vien pēc diploma saņemšanas nāca uz Jelgavu studēt un reizē arī sportot tālāk. Cīņa bija tik populāra, ka sacensības notika pat pils lielajā aulā uz skatuves!» atceras Boļeslavs Matusevičs. Tajā laikā cīnījās arī viņš pats.
Vācieši Jelgavā bija atšifrēti
Pirmās starptautiskās sacensības pēckara Jelgavā bija Vācijas Demokrātiskās Republikas un Latvijas izlašu cīkstoņu spēkošanās brīvajā cīņā. Tās jaunatklātajā augstskolas sporta namā notika 1966. gada maijā. To mūsdienu jauniešiem grūti iedomāties, ka padomju laikā Jelgavā, no kuras divdesmit kilometru attālumā Zālītē bija raķešu bāze, ārzemniekiem nebija atļauts iebraukt, smejas Boļeslavs. Taču uzstājīgais komunists Sporta katedras vadītājs Ivans Lazurka panācis, ka jaunuzceltajā LLU Sporta namā notiek starptautiskas sacensības. «Čekisti stāvēja gar Driksas malu no sporta nama līdz pilsētas robežai. Ārzemju sportisti nedrīkstēja ārā spert ne soli,» atceras Boļeslavs Matusevičs. Viņš piebilst, ka latvieši, gatavojoties šīm sacensībām, nedēļu iepriekš Tallinā nofilmējuši, kā vācieši cīnās ar igauņiem, un tā izpētījuši nezināmā pretinieka stilu un paņēmienus. Izmeklētas publikas pārpildītajā zālē, kur studenti bija pat pieplakuši pie logiem, Boļeslavam izdevās finālā uzvarēt ar rezultātu 7:0. Uzvarēja arī viņa audzēknis smagsvars Alfons Ziņģis un visa Latvijas izlase.
Izvairījās no obligātā dienesta
Toreizējais students vairākkārtējais Latvijas čempions un starptautisko sacensību uzvarētājs Alberts Suveizda atzīst, ka šī trenera uzvara iedvesmoja viņu nopietni pievērsties cīņai. Līdz tam viņš Krāslavā nodarbojies slēpošanu un tramplīnlēkšanu. Savukārt toreizējam Jelgavas kara komisāram Besarabovam Boļeslava Matuseviča uzvara bija zīme, ka sportistam veselība ir pilnīgā kārtībā un viņai līdzšinējā ar apšaubāmām ārsta zīmēm pamatotā izvairīšanās no obligātā dienesta padomju armijā nav pieļaujama. «Kāpēc tu vācieti apvainoji! Rīt nāc uz kara komisariātu, būs jāiet dienēt,» sacīja komisārs. Boļeslavs Matusevičs atbildējis, kā vācieši nogalināja viņa tēvu. «Patiesībā tēvs karā pazuda bez vēsts, vācieši viņu iesauca darba dienestā. Bet vajadzēja runāt kara kungiem pa prātam, lai atkal tiktu vaļā no dienesta. Tolaik jau biju precējies ar Anitu, pēc mēneša bija jādzimst vecākajam dēlam Jolantam. Jāuztur arī māte. Ko vairs iet zaldātos!» saka Boļeslavs Matusevičs, piebilstot, ka viņam atkal izdevās ar ārstiem nokārtot atbrīvojumu no dienesta.
Štrombergs, Ivbulis un arī Halfins
Par saviem LLU Cīņas sporta sekcijas pazīstamākajiem audzēkņiem treneris nosauc uzņēmējus Imantu Kanašku un Guntaru Štrombergu, divkārtējā olimpiskā čempiona Māra Štromberga tēvu, uzņēmuma «Jelgavas ūdens» tehnisko direktoru Viktoru Juhnu, politiķus Vili Ļevčenoku, Staņislavu Šķesteru, Dzintaru Jaundžeikaru, agrāko Jelgavas mēru Jāni Bunkšu un meža ministru Arvīdu Ozolu, kā arī daudzus citus. Sevišķi viņš izceļ tos, kuri trenē jauno cīnītāju maiņu. Tāds ir Jānis Karulis Saldū, Jānis Oškājs Aizputē un Atis Jencītis Gulbenē, kuri uz savām treniņbāzēm aizveduši LLU pagaidām nevajadzīgo cīņas paklāju. Īpašs Boļeslava Matuseviča lepnums ir audzēkņi Edmunds Viļčaks un Pēteris Ivbulis, kuri kļuva par pasaules čempioniem senioru konkurencē. Starp trenētajiem cīkstoņiem sešdesmito gadu pašā sākumā Rīgā ir arī olimpietis Lazars Halfins, ebrejs, kurš emigrēja uz Izraēlu un savas valsts izlasē gribēja cīnīties Minhenes olimpiskajās spēlēs 1972. gadā. Diemžēl toreiz teroristi 12 Izraēlas sportistus, kuru vidū bija arī Lazars, nogalināja.
Sešas reizes «pa kāju»
Boļeslavs Matusevičs LLU ir trenējis arī virves vilcējus, ārmreslinga jeb roku laušanās sportistus un futbolistus. Futbolā viens no viņa redzamākajiem audzēkņiem ir uzņēmējs Māris Peilāns, kā arī tagadējais FK «Jelgava» menedžeris Jānis Vuguls.
Savas sporta gaitas Boļeslavs Matusevičs sāka Rīgā 1955. gadā. Latgales poļu zēnam dzīve galvaspilsētā bija grūta, nelielā auguma dēļ viņu apcēluši. Pirmajos divos kursos Rīgas Komunālās celtniecības tehnikumā puisis nomainīja septiņus sporta veidus, līdz beidzot palika pie cīņas, kur startēja svara kategorijā līdz 57 kilogramiem.
Trenējās viņš pie vairākkārtējā Eiropas čempionātu medaļnieka, Amsterdamas un Berlīnes olimpisko spēļu dalībnieka Alberta Zvejnieka. Pirmajās sešās cīņās Boļeslavs, kā sportisti saka, «dabūja pa kāju» jeb zaudēja. Taču tas lika jauneklim saņemties. 1955. gada vasaras praksē viņš palika Rīgā, kur ne tikai smagi strādāja ielu remontā, bet arī katru dienu trenējās. Fizisko izturību sekmēja arī ikdienas brauciens ar mātes dāvāto velosipēdu – 15 kilometru no Jaunciema līdz centram un atpakaļ. Rudenī puišu, kas gribēja trenēties pie Zvejnieka, sanāca vai puse Rīgas. Zvejnieks nolaiž no deguna brilles un saka: «Jātaisa mači. Tie, kas uzvar, paliks.» Pēc intensīvo treniņu vasaras Boļeslavs spēja uzvarēt un sportā palicis visu dzīvi. Viņa augstākie sasniegumi ir 1962. gada PSRS junioru meistarsacīkšu bronzas medaļa, vēlāk nāca arī trīs uzvaras Latvijas čempionātos.
Drosmi vajag arī politikā
Cīņas sportā gūtais rūdījums un drosme noderēja arī atmodas laikā, kad Boļeslavs Matusevičs sadarbībā ar profesoriem Ervidu Grinovski, Gunāru Preinbergu un citiem domubiedriem 1988. gada septembrī Meža fakultātes zālē organizēja pirmo LLU tautfrontiešu sapulci. «Virs Jelgavas riņķo krievu helikopteri. Vai mūs neaizvedīs uz Sibīriju?» šaubījies vēlāk PSRS Augstākajā Padomē ievēlētais Ervids Grinovskis. «Esmu Sibīrijā bijis uz sacensībām. Mūs tur nevedīs,» attraucis Boļeslavs Matusevičs. Runājot par saviem politiskajiem uzskatiem, viņš atzīst, ka daudz cietis no negodīga sporta toreizējā Padomju Savienībā. Viņaprāt, Eiropā sports ir taisnīgāks. ◆
