Jelgavas Valsts ģimnāzijai – 95.
Kaut nedaudz pabradāsim nenopietnības džungļos. Kas skolā ir galvenais? Protams, skolotājs! Matemātikas skolotājs Voldemārs Šitka bija skolēnu iemīļots, sevišķi cienīts par to, ka viņš zēnu nerātnības nekad necentās sodīt ar tā dēvēto disciplīnas varu, bet ar lēnu un tēvišķīgu pamācību lika saprast tādu izdarību nevajadzību. Viņa lēnība bija skolā izslavēta. Juris, Ērgļu aptieķnieces dēls, pat iekārtoja statistiku par V.Šitkas algebras stundā izteikto vārdu skaitu, salīdzinot viņu ar otru matemātiķi un astronomu Krišjāni Berku, kurš, vienlaicīgi zīmēdams uz tāfeles Visuma planētu izvietojumu, spēja minūtē izteikt pat 176 vārdus.
Skolotājai acis miklas
Toties psiholoģijas un loģikas skolotāju Elizabeti Dambergu (rakstnieka Voldemāra Damberga māsu) zēni uzpirka ar mīlestību pret dzeju un tās radītāju Edvartu Virzu. Tas nebija aiz ļaunuma. Varētu pat sacīt, ka tā bija vingrināšanās vīrieša dzīvei nākotnē.
«Kādā stundā bija plānots pārbaudes darbs par pirmajām 52 Siliņa grāmatas lappusēm. Zēniem no šī darba baiļu nebija, bet – kāpēc gan darīt šodien to, ko var padarīt rīt?!» atmiņās raksta Alfrēds Straumanis.
«Jaunieši, mēs nolēmām šodien rakstīt par psiholoģijas un loģikas pamatprincipiem. Ņemiet papīru un rakstiet!» aicināja Dambergas jaunkundze.
«Tumšsarkanu rozi met logā man, Elizabet!» ar E.Virzas dzeju grāmatu rokā pēdējā solā bija piecēlies A.Straumanis. Klase kļuva tik klusa, ka varēja sadzirdēt zīmēšanas skolotāja un ugunsdzēsēju priekšnieka Strekāvina, saukta Striķa, harmoniju blakus klasē. Jāpiebilst, ka Striķis vairāk mīlēja spēlēt harmoniju nekā iztirzāt glezniecības vēsturi. A.Straumanis lēni gāja tāfeles virzienā un turpināja lasīt E.Virzas E.Dambergai veltīto dzejoli. Skolotājai acis bija kļuvušas mitras. Parasti tik nevaldāmie zēni bija klusi kā pelītes. Līdz pašām stundas beigu zvanam klase uzmanīgi klausījās E.Virzas dzeju.
Nākamajā stundā puiši lūdza turpināt lasīšanu, kā arī lai Dambergas jaunkundze pastāsta par pazīšanos ar dzejnieku. Taču no tā nekas neiznāca – darbs šoreiz bija jāraksta. Tad visa klase kā viens pēkšņi cēlās kājās, un dežurants Dambergas jaunkundzei sniedza klases žurnālu parakstam. «Vai tad stundai jau beigas?» jautāja skolotāja, «pēc mana pulksteņa vēl ir 30 minūtes.» «Jūs laikam nebūsit dzirdējusi zvanu,» dežurants apgalvoja, «un jūsu pulkstenis var būt samaitājies.» «Tas gan tā varētu būt,» Dambergas jaunkundze piekrita, parakstīdama klases žurnālu. To tikai zēniem vajadzēja! Bija pēdējā stunda, un viņi steigšus pazuda no skolas. Taču nākamajā dienā visa klase dažu savu vadoņu pārāk loģiskās psiholoģijas dēļ dabūja nosēdēt stundu ilgāk nekā parasti, atceras A.Straumanis.
«Trullā, trullā gājiens»
Ļoti atraktīva personība bija zīmēšanas un mākslas vēstures skolotājs Aleksandrs Strekāvins, kurš kopā ar dzīvesbiedri Valēriju dzīvoja Lielajā ielā. Viņam bija plaša mākslas priekšmetu un gleznu kolekcija, kas visa gāja bojā 1944. gada Jelgavas degšanā. Mūsu pilsētas muzejā ir viņa uzrakstītās «Atmiņas», bet Jelgavas Meža kapos – pēc viņa meta gatavotais piemineklis. Savā ugunsdzēsēja darbībā A.Strekāvins piedalījies daudzu māju ugunsgrēku dzēšanā, par ko atmiņas glabājas Rīgas Ugunsdzēsības muzejā. Savukārt Jelgavas muzejā ir viņa glezna, kurā attēlota «Academia Petrina» tornīša degšana. Tikpat daudzveidīgi kā skolotāja mūžs ir viņa izpausmes veidi skolas dzīvē.
Ziemassvētkos un izlaidumos tradicionāli bija tējas galdi. Lai padarītu tos vēl atraktīvākus, Strekāvina kungs mācēja «laist raķetes», ar rokām un balsi attēlodams raķetes iedarbošanos un pacelšanos gaisā. Tas bija A.Strekāvina joks, ko nekad nemēģināja atdarināt kāds cits. To skolotājs attēloja vēl padomju gados absolventu tikšanās reizēs.
Par vienu traku pasākumu Ziemassvētku vakara noslēgumā vairāku gadu garumā izvērtās «Trullā, trullā gājiens», kuram sāka gatavoties jau rudenī, kad iepriekšējā gada absolventi ieradās skolā un jaunos iemācīja taisīt gājienam nepieciešamās laterniņas ar svecītēm. Gājiens notika pa visiem stāviem, telpām un kaktiņiem, piedalījās lieli un mazi, veci un jauni. Jādzied bija: «Trullā, trullā. Trullā, rallā, trullā, rallā. Ai, miku, verdi, ai, miku, verdi.» Kā atmiņās stāsta skolēni, diezgan muļķīgi vārdi daudzkārtējā atkārtojumā pēc čehu tautas dziesmas «Dejo, dejo, pagriezies» melodijas. Priekšgalā – absolventu klases. Muļķīgos pantiņus dziedāja visi, skolas vadību ieskaitot.
Veselā miesā vesels gars!
Ir viegli pasmieties par visādām muļķībām, taču zēnu pasaulē itin bieži nopietnas lietas saskrienas ar nopietnām lietām, un – vai, kā tad pieres sasitas! Dzirksteles vien pašķīst! Vienu tādu nenopietno nopietnību skolas bijušo zēnu dzīvē var izlasīt Alfrēda Viļņa grāmatā «Parīzes klošārs» (A.Vilnis – A.Straumaņa pseidonīms). Notikums saistīts ar iesvētībām Trīsvienības baznīcā.
Lūk, kā rakstnieks vēlāk atceras notikumu. «Latvijā toreiz bija paradums vienas klases skolēnus reizē iesvētīt. Mācītājs Romanis bija Andra klases ticības mācības skolotājs, kas sagatavoja visu klasi iesvētīšanai Trīsvienības draudzē. Iesvētes mācības bija kopā ar humanitāro un praktisko klašu meitenēm. Tās notika vēlā pēcpusdienā, un sporta spēļu dēļ Andris un Visvaldis uz tām bieži ieradās ar novēlošanos. Visvaldis gan Andri mierināja, ka krusttēvs neko neteikšot (mācītājs bija Visvalža krusttēvs). Taču Romanis bija stingrs pedagogs: «Vai tēvreizi un baušļus jau tik labi protat, ka varat kavēt stundas?» «Protams, mācītāja kungs, bet ir arī sacīts, ka veselā miesā mājo vesels gars,» atbildēja Visvaldis. Tas bija diezgan pārgalvīgs izlēciens, bet mācītājs nebija tikai sausu dogmu kalps, viņš bija cilvēks ar sirdi īstajā vietā. Viņš atrada veidu, kā zēnu mācīt. Iesvētību dienā pie Trīsvienības baznīcas altāra viņš Andrim gan iespieda mutē sauso dievmaizīti, bet vīnu iedeva tikai paostīt. Un Andrim tūlīt pēc dievgalda bija jādzied solo partija jauniesvētīto dziesmā.»
Visvaldis, labs basketbolists, bijis A.Straumaņa draugs. Abi mīlējuši sportu, viņu gaitas bijušas kopīgas ne reizi vien. Arī nerātnībās abi bijuši meistari, jo arī «velna dzīšanu» stundu laikā vidusskolēni dažkārt uzskatīja par sportu.
Smiltis pa gaisu!
Vai zināt, kur Jelgavā atrodas Mālderciems un Aveņciems? Mālderciems ir Lietuvas šosejas kreisajā pusē tūliņ aiz tilta, bet Aveņciems – labajā pusē, kur tagad Aveņu iela. Vai zināt, ka abu ciemu zēni kāvās savā starpā? Turklāt naidīgi – smiltis gāja pa gaisu! Tagadējā Lietuvas šoseja bija nostiprināta ar smiltīm un velēnām, paceļot brauktuvi augstāk. Ne jau tikai smiltis, velēnas arī izplēsa un meta pāri ceļam «ienaidnieku» pusē. Nevar taču tiem buržujiem ļaut uzvarēt – lai viņi dzīvo savās Aveņciema lepnajās mājās un nelien ārā! Aiz mums ir pļavas, zeme, Lielupe, un mēs to aizstāvēsim! Tāpēc – smiltis pa gaisu! Kas par to, ka ceļš nesen uztaisīts un nostiprināts!
Neaizmirsīsim arī meitenes un viņu sievišķīgās intereses. Ir notikumi, ko vērts izlasīt un varbūt pat atcerēties. Viena no vecākajām absolventēm, kura mūsu ģimnāziju beigusi 1936. gadā, ir jelgavniece Alma Valija Lediņš. Savu mūžu veltījusi grāmatām, strādādama Jelgavas bibliotēkās. 2012. gadā, ciemojoties pie viņas, ritinājām atmiņas par skolas gadiem. Valija, apskatot skolas laiku fotogrāfijas, atcerējās kādu sievišķīgas uzvedības mirkli, kad ar savu sola biedreni stundā sēdējušas aiz Ausekļa Zaļinska (vēlāk – žurnālists, rakstnieks). Meitenei Auseklis paticis, bet – kā lai pievērš sev uzmanību? Kādā stundā, kad visi uzmanīgi klausījušies skolotāja stāstījumā, Valija dūrusi Auseklim mugurā ar līdzpaņemtu kaktusa adatu. «Tā kārtīgi dūru, lai jūt arī!» To stāstot, viņa ilgi skatījās fotogrāfijā un neizlaida to no rokām. Šodien Valija zaudējusi redzi, daudzas fotogrāfijas atdevusi skolas muzejam, tāpat arī sava dzīvesbiedra un pilsētas avīzes žurnālista Ozola humoristiskos dzejoļus un vēstuļu sarakstes ar daudziem latviešu rakstniekiem. Paldies viņai!
Gribēja tikt Valsts prezidenta ložā
Interesantu dzīvi, kas saistīta ar mākslu, dzīvojusi aktrise un radio darbiniece 1939. gada absolvente Valda Kalnroze – gleznotāja Valda Kalnrozes meita, kura vēl sirmos gados saglabājusi labu atmiņu. Jau skolas gados kopā ar draudzeni Elzu, abas lielas mākslas un mākslinieku cienītājas būdamas, ļoti bieži apmeklējušas Jelgavas teātri un, ja vien varēja sakrāt naudu autobusam vai vilcienam uz Rīgu, arī Latvijas operu. Tur meitenes pazina ložas uzraudzi, kas viņas ielaida, neprasot uzrādīt biļetes. Šis nostāsts ir viens no «smalkākajiem», kas klīst pa pasauli. To savā manuskriptā «Klaida klauns» ierakstījis teātra zinātnieks A.Straumanis. Meitenes bija novērojušas, ka Valsts prezidenta loža bieži stāv tukša, bet viņas tur neielaiž, pat ja citu vietu nevar atrast. Tādēļ vienu vakaru, operu neredzējušām, nokārtiem deguniem sēžot Rīgas– Jelgavas autobusā, prātā ienākusi gluži loģiska doma – rakstīt vēstuli Kārlim Ulmanim, lūdzot atļauju divām trūcīgām ģimnāzistēm sēdēt viņa ložā «tais reizēs, kad viņš pats tur nesēž».
Kā beidzās šis gadījums? Pavisam nemākslinieciski – skolas direktora Kārļa Līkuma kabinetā. Tur abas mākslas mīļotājas tika izsauktas, kad direktors saņēma no Valsts kancelejas viņam adresētu vēstuli ar meiteņu rīcības aprakstu un ieteikumu jaunkundzēm izskaidrot sabiedriskās etiķetes nozīmi un, ja nepieciešams, sodīt par tās pārkāpumu. Meiteņu lielīšanās ar saviem piedzīvojumiem kopš tās reizes esot mazinājusies. Viņas kļuvušas klusākas un sākušas labāk mācīties, atceras A.Straumanis.
Slavens anekdošu stāstītājs skolā bijis Jānis Greste. Ne tikai stāstītājs, viņam piemitusi īpašība pat visnopietnākajās dzīves situācijās atrast kādu humora dzirkstīti un ietērpt to vārdos.
