Jānis – mūsu kursa vecākais – apprecējās, kad līdz mežsaimniecības inženiera diploma saņemšanai gads vien bija atlicis. Viņa izredzētā arī bija studente – tikai no Medicīnas institūta. Mēs gan centāmies ieskaidrot – ja jau Jānis ir topošais mežinieks un par vari grib apsievoties ar dakterieni, tad viņai vajadzētu būt meža dakterei, proti, entomoloģei. Taču Jāņa sirds bija smagi traumēta, un viņš savā pārliecībā palika ciets kā krams.
Nu – ja tā, tad tā. Kursabiedri sameta cepurē gan rubļus, gan desmitniekus, nopirkām jaunajai ģimenei televizoru un svinīgajā dienā caur dzimtsarakstu nodaļu virzījāmies uz rajona kultūras namu, kur bija klāti bagātīgi kāzu galdi.
No jaunās kundzes puses, atskaitot pāris radinieku, bija pusotra desmita kursa biedreņu, mūsu nedaudz vairāk – visi smuki un dabūjami puisieši –, tādēļ tika dziedāts un dejots uz nebēdu.
Tālākajiem kāzu viesiem un sev ar kundzi Jānis bija aizrunājis vairākas istabas Jelgavas viesnīcā – vai nu medusmēnesi iesāksi kopmītnē, kur istabiņu sienas tik plānas, ka pat pastiprāk izteikts vārds kaimiņos skaidri sadzirdams!
Ar pēdējo Ozolnieku virzienā kursējošo autobusu posāmies mājup. Neatbilstoši vēlajai stundai braucamais bija vareni pārpildīts. Mēs nogrābām jauno vīru un iespiedām autobusa aizmugurē, bet kundze Aija ar savām draudzenēm iekāpa pa priekšdurvīm. Autobuss brauca un stājās, un brauca atkal, un mēs šajā laikā centāmies kursa vecim sniegt dažādus laulības dzīvei noderīgus padomus.
Braucēju skaits pamazām saruka, un es, kādā brīdī apkārt apskatījies, atklāju, ka ne Aijas, ne viņas draudzeņu autobusā vairs nav. Ne pa jokam satraukušies, nākamajā pieturā lēcām ārā. Tas, paldies Dievam, bija tikai 6. veikals!
Bija marta nakts – pussals, pusšķīdonis. Pukodamies kūlāmies atpakaļ pāri Lielupes un Driksas tiltiem. Imants paskaļi burkšķēja, ka kāzu naktī pazaudēt sievu neesot labi, bet Jānis tikai atmeta ar roku: pielaulāta ir, zīmogs pasē iespiests – tad jau vairs nav kur dēties.
Pagāja gads un vēl kāds laika sprīdis. Mēs savas studijas bijām beiguši un strādājām kur nu kurš. Jānim bija paveicies – viņš bija uzkalpojies līdz mežziņa amatam Koknesē –, un kādā vasaras sestdienā mūs uzaicināja ciemos.
Jānis bija iekārtojies kā jau daždien mežkungs: gan kantorī, gan divistabu dzīvoklī valdīja pedantiska kārtība. Visvairāk mūs sajūsmināja pie mežniecības ziņojuma dēļa piespraustais vilcienu saraksts, ko Jānis bija apstiprinājis ar savu parakstu. «Paskat tikai – viņš te koriģē arī dzelzceļa satiksmi,» Ernests smīkņāja.
Tajā vakarā viss bija ļoti skaisti. Aija, galdus klādama, starot staroja, un Jānis, apaļīgs un smaidošs, ik pa brīdim nokāpa pagrabā, lai atgrieztos ar putojoša alus krūzi.
«Zēni, es esmu trakoti laimīgs,» viņš mums kādā pīppauzē klāstīja. «Darbs iet no rokas, un ar Aiju, kaut esam precējušies jau pusotra gada, neesam vēl ļaunu vārdu pārmijuši.»
Mēs par to, protams, varējām tikai priecāties, sitām kolēģim uz pleca un saucām viņu par malaci.
Otrā rītā, kamēr Aija rosījās pa virtuvi, gatavodama vai nu vēlās brokastis, vai agrās pusdienas, Jānis bija iecerējis kultūrprogrammu. Viņš mūs vadāja pa Koknesi un gar Daugavmalu, gari un plaši stāstīdams, kur savulaik mitis Blaumanis, kur plencis Edgars un kur Kristīne.
Kultūrizglītošana neapšaubāmi ir derīga nodarbība, taču mums pēc iepriekšējā vakarā baudītā alus nedaudz kaltēja. Arī par to Jānis, izrādās, bija domājis un, nelielo ekskursiju noslēdzot, lietišķi izvilka no kabatas šņabja pudeli un dažus pīrāgus, tikai glāzīti mūsu kolēģis bija aizmirsis paņemt.
Ko nu? Inteliģentā sabiedrībā dzert no kakliņa nav pieņemts, tādēļ mēs, sekojot Jāņa ieteikumam, sākām soļot dzelzceļa pārbrauktuves virzienā. Tai līdzās atradās neliels būcenis, ap kuru savukārt locījās divas nenosakāma vecuma dāmas.
«Daiļavas, varbūt jums atrastos kāds trauciņš, kurā ieliet pļāpūdeni,» Imants, mīlīgi smaidīdams, uzrunāja dāmas. «Atradīsies ir divi, ir trīs – kāpiet tik iekšā!» smukākā vēlīgi aicināja.
Šāda vizīte mums gan sākotnēji nebija plānota, taču izkaltušajās iekšās kaut ko ieliet bija vajadzīgs, tādēļ mēs, ne mirkli nešaubīdamies, sekojām laipnajam uzaicinājumam.
Dāmas nebija no kautrīgajām. Pēc pirmajām kopīgi tukšotajām glāzītēm, ko mēs pacēlām, slavēdami jaunkundžu skaistumu un labklājību, telpas šaurības dēļ meičas sēdēja mums ar Ernestu klēpjos un jutās visai apmierinātas. Imants skaitīja garus Krustiņa monologus no «Pazudušā dēla», bet mēs ar Ernestu, īsiem klusuma brīžiem iestājoties, uzrāvām vecumveco ziņģi par to, cik jauki šai vietā, kur mēs būtu sievas un bērnus līdzņēmuši, bet tagad tie guļ aizkrāsnē, vēderiņus kasīdami. Garāmbraucošos vilcienus mēs apmētājām ar būdas priekšā saplūktām puķēm un jutāmies neizsakāmi omulīgi.
Tad kādā brīdi mūs gluži kā pērkona spēriens pārsteidza Jāņa brēciens: «Pulkstenis četri! Pusdienas…»
Tā jau šad tad gadās: jāšķiras tieši tad, kad to nepavisam negribas. Mēs zosu gājienā sekojām Jānim, bet palikušās dāmas vēl ilgi māja ar rociņām un sūtīja mums pakaļ gaisa skūpstus.
Kolēģa dzīvoklī līdzās galdam ar sen atdzisušu bifšteku un salātu bļodiņām Aija rosījās ap milzīgu koferi. Skapja durvis bija plaši atvērtas, un skapī neredzēja vairs nevienu sieviešu apģērba gabalu. Kundzes seja bija asaru pēdu izvagota, bet acis zibeņus vien meta.
«Tu! Ar šitādām paklīdenēm un vēl dienas laikā! Visa Koknese par to vien runā. Man pietiek: es braucu pie mammas, un tu dzīvo, kā redzi!» Aija šņukstēja.
Mēs sapratām, ka nu vairs nav labi. Taisnoties nebija jēgas – vainīgi taču bijām. Veicīgi ieskatījāmies Jāņa apstiprinātajā vilcienu kustības sarakstā: jā, uz Rīgu mēs varējām aizbraukt visā drīzumā.
«Kā viņš teica par to mīļo dzīvošanu un ļauna vārda nepieminēšanu?» jau vagonā sēžot, Ernests nevainīgi ieprasījās. Mēs neatbildējām.
Pēc nepilna gada padzirdējām, ka Jāņa ģimenē uzradies mazs skuķis.
«Nez vai nevajadzētu aizbraukt raudzībās?» Imants ,kādreiz satiekoties, prātoja. «Vēl par agru – gaiss nebūs īsti tīrs. Brauksim, kad būs atskrējis nākamais,» es ierosināju.
Tā arī izdarījām. ◆
