Brakšķu stacija atrodas vietā, kur Ventspils dzelzceļa līnija ir vistuvāk Kārļa Ulmaņa Pikšām.
Ventspils dzelzceļa līnijā 12 kilometru aiz Jelgavas atrodas Brakšķu dzelzceļa stacija. Gadus divdesmit vilcieni tur vairs nepietur. Atstājot nospiedumu apmetumā, no ēkas sienas nokritis bareljefs, kurā, kā var nojaust, bijis attēlots zemnieks ar plecā uzkārtu sētuvi. Tomēr V.Ozoliņa nacionāli romantiskā stilā veidotā ēka vēl aizvien liecina par pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu – tā saukto ulmaņlaiku – godību. Aizdomīgi tuvu Svētei un LīvbērzeiLatvijas dzelzceļa 90 gadu jubilejai veltītajā 2009. gadā izdotajā grāmatā «Dzelzceļi Latvijā» minēts, ka pieturvieta «Brakšķi» atklāta 1931. gadā. Pašu staciju uzbūvēja, atklāja un iesvētīja 1937. gada decembrī. Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis spriež, ka Brakšķu pieturvietas izveide un skaistās ēkas uzbūvēšana bija politisks pasūtījums. Ja divarpus kilometru attālumā no turienes neatrastos valsts vadoņa Kārļa Ulmaņa dzimtās mājas «Pikšas», bet pārsimt metru atstatu viņa brāļa Indriķa mājas «Kuzma Brakšķi», tad diez vai vilcieni šajā vietā apstātos vispār. Jāpiebilst, ka četrus kilometrus tālāk ir jau nākamā – Līvbērzes – stacija, bet sešus kilometrus uz Jelgavas pusi trīsdesmitajos gados bija Svētes pietura. Nav māju, ej politikā!Divpadsmitajā kilometrā nogriežoties sānceļā pa kreisi no Jelgavas – Tukuma šosejas pārsimt metru pirms Brakšķu stacijas, ceļotājus sveicina viesu nams «Upenieku muiža». Agrāk šo vieta sauca Kuzma Brakšķi. «Pikšu» muzeja vadītājs Gunārs Ulmanis stāsta, ka savulaik Kuzma Brakšķus izpircis Pikšu saimnieks viņa vecvectēvs un Kārļa Ulmaņa tēvs Indriķis Ulmanis. Viņš prasmīgi saimniekojis, tirgojis gaļu un tādēļ arī palīdzējis dēliem Indriķim (vārds tāds pats kā tēvam) un Jānim (Gunāra Ulmaņa vectēvam) jau jaunībā tikt pie savām mājām. Jaunākais dēls Kārlis palicis bešā. Gunārs domā, ka varbūt tieši tādēļ nākamais valsts vadītājs aizbrauca uz ASV studēt un vēlāk pievērsās sabiedriskajai darbībai. Atrodoties politiskajā elitē, Kārlis ar brāļiem saticis labi. Ar vilcienu atbraucot no Rīgas, viņš viesojies Kuzma Brakšķos. Lielākoties šā iemesla dēļ saimniecības dzīvojamai mājai (būvēta 1929. gadā) deviņdesmitajos gados tika piešķirts vietēja mēroga kultūrvēsturiskā pieminekļa statuss. Padomju laikos šajā ēkā tika izvietota Līvbērzes mežniecība. Dzīvokļi vecajā cūku kūtīPolitiski represētā Lietuvas Nacionālās pretošanās kustības dalībniece Leongina Upeniece stāsta, ka viņas ģimene pēc atgriešanās no Sibīrijas no 1962. līdz 1975. gadam dzīvojusi agrākajos Kuzma Brakšķos. Viņas vīrs Aivars strādājis Līvbērzes mežniecībā. Leongina atceras, ka divi meža darbinieku dzīvokļi bijuši iekārtoti arī agrākajā Indriķa Ulmaņa cūku kūtī. Satiksmei uz Jelgavu brakšķenieki vilcienus izmantojuši retāk nekā autobusus, kas kursēja biežāk. Tomēr vēl deviņdesmito gadu sākumā ar Rīgas – Ventspils vilcienu līdz Brakšķiem uz Pikšām braucis arī Gunārs Ulmanis. Taču tie bijuši vieni no pēdējiem reisiem. Kaut arī vietējie iedzīvotāji iebilduši, pasažieru vilcienu kustību Ventspils līnijā slēdza. Būvniecības buma laikā vecos Kuzma Brakšķus no ASV dzīvojušās Indriķa Ulmaņa mazmeitas Dagnijas nopirka Leonginas Upenieces dēla Zigmunda ģimene. Tā šī vieta pārtapa viesu namā «Upenieku muiža». Tās saimniece Dina Upeniece teic, ka pie dzelzceļa pieradusi un arī viesi par to nesūdzoties. Dzelzceļnieks jelgavnieks Jānis Veilands, kas no 1963. līdz 1997. gadam vadījis vilcienus, tostarp pasažieru dīzeļvilcienus maršrutā Rīga – Ventspils, atceras, ka Brakšķu stacijā parasti iekāpuši un izkāpuši ne vairāk kā viens divi cilvēki. Nereti vilciens apstājies «pa tukšo». «Brakšķu apkārtnē jau nav nekādu ciemu,» braucēju trūkumu izskaidro dzelzceļnieks. Septiņdesmitajos gados Brakšķos apstājās arī elektrovilciens Jelgava – Tukums 2. Uzlādējot akumulatorus Jelgavā, tam pietika jaudas, lai nobrauktu 65 kilometrus līdz galapieturai, kur atkal varēja uzlādēties pie elektrificētās Rīgas – Tukuma līnijas. Dzelzceļnieks domā, ka pasažieru vilcienu kustību Ventspils līnijā slēdza, lai pasažieri «nemaisītos pa kājām» naftas cisternu vedējiem, kas joprojām kursē uz septiņdesmitajos gados Ventspilī uzbūvēto pasaules mēroga naftas eksportostu. Tās politiskā ietekme arī mūsdienās nav maza. Pie Džūkstes, Slampes, Stendes, Pūres un vēl 12 dzelzceļa stacijām dzīvojošo lauku iedzīvotāju apkalpošana vairs nebija prioritāte.Citāda nekā seši simtiBaltā ziemas pievakarē tuvojoties Brakšķu stacijai, šķiet, ka tā ir pamesta, tumša un klusa. Tomēr tā gluži nav. Stacijā atrodas divi dzīvokļi. Vienu pirms dažiem gadiem iegādājās un privatizēja īpašniece, ar ko sazināties «Ziņām» gan neizdevās. Taču otrā dzīvoklī, kura logi iziet uz sliežu pusi un virtuve izbūvēta bijušajā pasažieru uzgaidāmajā telpā, mitinās agrākā dzelzceļniece pensionāre Biruta Audze un viņas dzīvesbiedrs Konstantīns. Biruta stāsta, ka stacijā dzīvo jau trīsdesmit gadu, agrāk strādājusi dzelzceļā. «Tagad šādos darbos sievietes vairs neņem, bet es esmu gan mainījusi sliedes, gan gulšņus,» viņa atceras padomju laikus, kad dzelzceļniekiem darba piedāvājumu bija pārpārēm un darbinieku trūka. Biruta ar cieņu runā par Brakšķu stacijas priekšnieku Eduardu Tupiņu, kas miris pirms dažiem gadiem. Viņš, pēc Birutas teiktā, bijis ļoti solīds cilvēks. Tagad Tupiņa sieva dzīvojot pie meitas Rīgā, jo sadzīves apstākļi Brakšķu stacijā vecam cilvēkam nav viegli. Ūdens jānes no akas, uz kuru lejā no dzelzceļa uzbēruma ved varenas divdesmit pakāpienu kāpnes, no kurām kā vecos laikos bija kārtīgi notīrīts sniegs. Tāda pati kāpelēšana iznāk arī uz malkas šķūni. Vecās uzgaidāmās telpas podiņu krāsns gan esot laba – ja divus maisus pagaļu ieliek, tad trīs dienas turoties siltums. Tai esot pat septiņas cukas. Dzīvokli Biruta Audze nav privatizējusi, par to Līvbērzes pagastam viņa maksā īres maksu – mēnesī divus latus un 47 santīmus. Savulaik pie stacijas uzbūvētās dzelzceļnieku kūtiņas, kur turētas govis un audzētas cūkas, jau gadu desmitiem stāv tukšas. Arī cilvēku apkārtnē palicis maz. Tomēr gājēju taciņa, kas šķērso sliedes vietā, kur pirms gadiem piecdesmit bijusi dzelzceļa pārbrauktuve, aizved uz Pikšu pusi. «Visi vecie ir aizkrāmējušies prom. Cits – pie bērniem, cits – uz Zanderu un Līvbērzes kapiem,» saka Biruta. Viņa piebilst, ka pavasarī kopā ar dzīvesbiedru plāno veikt dzīvokļa remontu. Agrāk abi esot lāpījuši jumtu. Latvijas Dzelzceļa muzeja pētniekam Tomam Altbergam žēl, ka tāda arhitektoniski interesanta un vēsturiski nozīmīga stacija pamazām iet bojā. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Gunta Skulte domā, ka deviņdesmitajos gados pareizāk būtu bijis pieminekļa statusu piešķirt Brakšķu stacijai, nevis Kuzma Brakšķiem, kas tagad «Upenieku muižas» viesu nama ietvarā ir glīti sakopti. Tomēr T.Altbergs domā, ka «pēdējais vilciens» no Brakšķu stacijas vēl nav aizgājis un šo vietu varētu izdoties padarīt pievilcīgu.
