30. jūnija «Zemgales Ziņās» nodaļā «Lasītājs ziņo» izlasīju E.Eglītes sašutumu par to, ka cilvēki raksta avīzei un žēlo dzīvniekus, jo tas viņai «krīt uz nerviem».
30. jūnija «Zemgales Ziņās» nodaļā «Lasītājs ziņo» izlasīju E.Eglītes sašutumu par to, ka cilvēki raksta avīzei un žēlo dzīvniekus, jo tas viņai «krīt uz nerviem».
Ļoti vēlētos pateikt savas domas par šo tēmu, jo ceru, ka līdzjūtīgu cilvēku ir vairāk nekā tādu, kurus tā aizkaitina.
Nesaprotu, kā varam būt tik vienaldzīgi pret dzīvnieku ciešanām, kāpēc «krīt uz nerviem» tas, ka citam žēl nabaga pamesto (pasvītroju – cilvēka pieradināto un pamesto) dzīvnieku. Es nekad nepaeju tādiem garām un mācu arī savam bērnam: ja tev lūdz palīdzību, vai tas būtu cilvēks, vai dzīvnieks, vienmēr palīdzi.
Paldies tiem labajiem ļaudīm, kas cenšas palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem dzīvniekiem, kaut vai rakstot uz redakciju.
Kas žēlos cilvēkus? Tādu, kurus aizkaitina līdzjūtība, kuri nejūtīgi paiet garām pussabrauktam kaķītim vai sasistam sunītim, izliekoties tos neredzam, man nav žēl. Un nebūs žēl, jo viss lielais sākas no mazumiņa. Ja cilvēks nepalīdz putniņam, kaķītim, sunītim vai citai dzīvai radībiņai, vēlāk viņš neliekas ne zinis par otra cilvēka ciešanām un nelaimēm.
Ļoti labi, ka ir tādi iedzīvotāji, kas raksta un ziņo, ja paši nevar palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem dzīvniekiem, jo varbūt kādam «ierunāsies sirdsapziņa» un paliks kauns par savu rīcību.
Nekad nepaejiet garām dzīvas radībiņas lūgumam palīdzēt! Kā zināms, dots devējam atdodas.
Ar cieņu – māmiņa Inese
