Džareds Grellets, jaunzēlandietis Jelgavā (jgrellet@msn.com)Gandrīz visas manas sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem nonāk līdz tam, ka Latvijā esmu jau otro reizi. Kad stāstu, ka 2003. gadā dzīvoju Daugavpilī, parasti seko kāds joks, ka Daugavpils nav Latvijas, bet drīzāk Krievijas daļa. Tas rada iespaidu, ka latviešiem ir zināma nepatika pret šo pilsētu. Tā var tikt skaidrota ar jau zināmajiem argumentiem. Pirmais – Daugavpilī ir daudz krievu. Taču tāpat ir arī Rīgā un Ventspilī, tomēr cilvēki turp dodas labprāt, un vai Latvijā vispār ir kāda pienācīga lieluma pilsēta, kurā nav krievvalodīgo iedzīvotāju? Otrs – Latgale vēsturiski nav bijusi Latvijas daļa. Labi, taču arī par Zemgali savā ziņā var teikt līdzīgi. Nākamais – viņi tur nerunā latviski. Tas ir smieklīgi, jo katrā vietā var atrast cilvēkus, kas nerunā latviski. Skaidrs, ka šie argumenti ir ievērojami pārspīlēti un rada izkropļotu priekšstatu par Daugavpili. Valstij, kuras iedzīvotāji sevi uzskata par inteliģentiem un izglītotiem, tie nav gudri spriedumi. Neesmu arī pārsteigts, ka tie, kas tā saka, Daugavpilī nekad nav bijuši. Dīvaini, ņemot vērā, ka tā ir otra lielākā Latvijas pilsēta. Es joprojām regulāri ar baudu dodos uz Daugavpili. Man ir sajūta, ka braucu uz citu valsti, taču tikai tāpēc, ka no malas šķiet – tur recesija neizpaužas tik stipri kā pārējā Latvijā. Maz ir tukšu skatlogu, nesen sakārtotais pilsētas centrs ir dzīvīgs un ar jauku atmosfēru. Nepārprotiet, esmu pārliecināts, ka arī tur iedzīvotāji izjūt krīzi, bet, šķiet, tās iespaids nav tik tālejošs kā citur Latvijā. Nesen par to runāju ar kādu ārzemnieku, un arī viņam šķiet, ka Daugavpils ir jauka vieta, kur aizbraukt ceļojumā. Viņu tāpat kā mani īpaši iespaidojis cietoksnis (kuram tamlīdzīgu būvju vidū ir lielākais perimetrs visā Eiropā) un pilsētas ainavā dominējošās baznīcas. Tā vietā, lai izteiktu negatīvus spriedumus, cilvēkiem varbūt vajadzētu veltīt tai kādu nedēļas nogali – apskatīt pilsētu un izveidot par to pamatotāku viedokli.
