Turpinot pirms trim gadiem aizsākto tradīciju, Latvijas Dendrologu biedrība izvēlējusies savu gada koku.
Turpinot pirms trim gadiem aizsākto tradīciju, Latvijas Dendrologu biedrība izvēlējusies savu gada koku. Pēc pīlādža un paegļa jeb kadiķa gada koka godā ticis visretākais, visindīgākais, taču vienlaikus arī vissavdabīgākais un saudzējamākais Latvijas skujkoks – parastā īve.
Parastā īve (Taxus baccata) savulaik dēvēta par ogu īvi, jo tās augļi zināmā mērā atgādina ogas. Šis vecais nosaukums joprojām saglabājas arī auga zinātniskajā nosaukumā, tulkojumā no latīņu valodas «bacca» nozīmē «oga».
2003. gada koks, salīdzinot ar iepriekšējiem, ir krietni retāks un vairāk pazīstams Kurzemes piekrastē, kur vēl saglabājušās dažas šā koka savvaļas audzes vai atsevišķi eksemplāri. Īvi varam sastapt arī vecajos muižu parkos.
Rietumeiropā šis augs īpaši plaši stādīts dārzos un parkos. Tā kā īve labi pacieš apgriešanu, tā izmantota cirpto dzīvžogu veidošanā, kā arī topiārijos (kociņi ar dažādu ģeometrisku figūru vai dzīvnieku formā veidotiem vainagiem).
Latvijā īve aug uz savas izplatības ziemeļaustrumu robežas, tādēļ tā plašāk dārzu un parku ierīkošanā izmantota netiek. Taču tumšzaļo, skaisto skuju dēļ īvju zari izsenis lauzti telpu rotāšanai, indīguma dēļ (lai nesaindētos mājdzīvnieki) to nereti bez žēlastības nīdējuši zemnieki, savas cietās, labi pulējamās un ar skaistu tekstūru apveltītās koksnes dēļ lielās īves cirstas galdnieku vajadzībām. Tā nu iznācis, ka gan ne pārāk labvēlīgā klimata, gan cilvēku dēļ īve tikusi īpaši apdraudēto, tādēļ ierakstīta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Īvei vīrišķie ziedi (kas izkaisa putekšņus) un sievišķie ziedi (no kuriem izaug sēklas) attīstās uz dažādiem augiem. Tātad varam runāt par vīrišķajiem un sievišķajiem augiem, lai gan ir novērots, ka šis princips īvju dzīvē nav gluži kā akmenī cirsts (dažkārt arī nomaļus «vecpuiša» vai «vecmeitas» dzīvi dzīvojošiem eksemplāriem var zaros parādīties pa kādai «ogai», kas patiesībā pēc savas anatomiskās uzbūves ir sēkla ar to daļēji aptverošu gaļīgu, sarkanu sēklsedzi). Šī sarkanā sēklsedze ir arī vienīgā neindīgā auga daļa (pati sēkla ir indīga!).
Nostāstos tiek pieminēts arī kāds savdabīgs īves skuju lietošanas veids – vecos laikos neprecējušās meitas dažkārt, glābdamās no ļaužu nievām, pa kādai skujai pakošļājušas, lai tiktu vaļā no nevēlamas grūtniecības. Tiesa, jāpiebilst, pamatīgi riskējot ar pašas godu un vīra vietā iemantot «koka mētelīti». Sava indīguma dēļ īve nebūtu jāstāda bērnu rotaļu laukumu un mācību iestāžu tuvumā. Taču tas nenozīmē, ka īve būtu jāizskauž no Latvijas augu valsts. Gluži otrādi, tā kļuvusi jau par lielu retumu un tai jāpalīdz atgriezties vietās, no kurām tā dažādu iemeslu dēļ padzīta. Kā jau pieminējām, vietām saglabājušies tikai atsevišķi šā koka eksemplāri, kas nespēj ražot sēklas. Tātad praktiski nav iespējama sugas normāla atjaunošanās. Situāciju var labot, klāt piestādot pretējā dzimuma kokus.
Taču arī šajos gadījumos nederēs kura katra īve. Parastās īves Latvijas populācijas genofonda saglabāšanu un atjaunošanu var apdraudēt arī citas īves. Tās ir dažādas dekoratīvās šķirnes un hibrīdi, kas dārznieku uzmanību saista gan ar īpaši tumšām vai zeltaini dzeltenām un pat raibām skujām, gan ar blīvu kolonveida, vēdekļveida izplestu un zemei puspieplakušu vainagu. Nenoliedzot šo šķirņu dekoratīvo vērtību, tomēr jāatceras: ja šīs šķirnes tiek iestādītas mūsu savvaļas īvju tuvumā, var notikt krustošanās un no sēklām izdīgušie pēcnācēji vairs tikai daļēji būs vietējo īvju genofonda nesēji. Tieši šā iemesla dēļ būtu jāatturas no dažādu šķirņu vai neskaidras izcelsmes augu stādīšanas dabisko īves atradņu apkaimē.
Pašlaik tikai dažās vietās Kurzemē vienkopus atrodamas pietiekami daudzas īves, lai tās varētu normāli atjaunoties. Taču tur, kur šis koks iznīdēts, vajadzētu domāt par īves atkalieviešanu.
