Bumbu dzenāt kaut kā prot katrs, arī vingro vai brauc ar riteni daudzi, bet šahu spēlē retais. Jelgava var lepoties ar vairākiem labiem jaunās paaudzes šahistiem. Viens no viņiem ir Arturs Neikšāns.
Bumbu dzenāt kaut kā prot katrs, arī vingro vai brauc ar riteni daudzi, bet šahu spēlē retais. Jelgava var lepoties ar vairākiem labiem jaunās paaudzes šahistiem. Viens no viņiem ir Arturs Neikšāns.
Kad sāki spēlēt šahu?
– 1992. gada novembrī. Ja mājās pameklētu, varētu atrast pirmo diplomu un tad pateikt precīzi datumu, ko var uzskatīt par manas šaha spēlēšanas sākumu.
Kas tevi pamudināja sākt šahista gaitas?
– Ir vairākas versijas. Pats atceros, ka klasesbiedrs mani uzaicināja pamēģināt spēlēt, draugs gan drīz beidza trenēties. Mamma apgalvo, ka viņa mani aizvedusi, vēl kāds cits, ka viņš. Īstas skaidrības nav.
Kāpēc izvēlējies šahu, nevis dambreti?
– Starp citu, arī dambreti no sākuma spēlēju. Biju pat skolas čempiona godā. Tas gan bija sākumskolā – līdz 4. klasei. Manuprāt, šahs piedāvā interesantākas un daudzveidīgākas iespējas, savukārt dambretē gandrīz viss jau ir izrēķināts, piemēram, 64 lauciņu dambretē viss ir izmēģināts un jau zināms. Šahā neko īpaši izrēķināt un paredzēt nevar.
Vai šahisti dambretistus vērtē kā sliktākus spēlētājus?
– Jā, un arī otrādi – dambretisti tāpat vērtē šaha spēlētājus.
Vai kādreiz esi vēlējies šaha spēlei atmest ar roku?
– Jā, vienreiz tiešām biju nolēmis vairāk netrenēties. Nesen tikai biju sācis šahu spēlēt un par kaut ko ļoti apvainojos uz treneri. Iemeslu gan vairāk neatceros, varbūt viņš mani neaizveda uz kādu turnīru. Laikam mēnesi vai divus negāju uz treniņiem, līdz sapratu, ka tomēr vēlos turpināt.
Vai tev ir noteikts treniņu grafiks?
– Nē, īsta režīma nav. Kad gribas uzspēlēt, izmantoju datoru. Man ir divas šaha programmas. Vienā no tām ir visas pasaules partijas. Uznāk brīži, kad paskatos savas vecās spēles. Atrodu kļūdas, ielūkojos grāmatās.
Vai, lai spēlētu šahu, jāpārzina arī tā vēsture?
– Jā, es domāju, ka tas ir nepieciešams. Šādas zināšanas vienmēr var noderēt.
Tie, kas neko daudz par šahu nezina, iespējams, domā, ka šajā spēlē nekas īpaši nemainās. Vai tā ir?
– Noteikti ne. Mainās.
Vai, tavuprāt, šahu var sākt spēlēt vēlu, vai tas jādara jau no bērnības?
– Ir gadījumi, kad spēlēt sāk apmēram divdesmit gadu vecumā, un tas nebūt nenozīmē, ka nevar sasniegt augstus rezultātus. Ir arī tādi, kas šahu mācījušies spēlēt jau četru gadu vecumā. Nezinu gan, vai tas ir īpaši prātīgi tik mazam bērnam jau likt spēlēt šahu. Manuprāt, vislabāk sākt trenēties ir deviņu vai desmit gadu vecumā. Arī pats tad sāku spēlēt.
Vai tev ir atšķirīgas izjūtas, kad spēlē ar vecāku un profesionālu meistaru, vai ar vēl nepieredzējušu šahistu?
– Pašlaik nekādu atšķirību neizjūtu. Agrāk gan baidījos no lielajiem večiem, kas sēdēja man pretim – tādi pieredzējuši. Man viņi šķita milzīgi. Taču bailes ātri pārgāja, lielākoties pateicoties trenerim, kas mani bieži veda uz dažādiem turnīriem, kuros bija jāspēlē ar pieaugušajiem… Pieradu.
Vai gadās tā, ka pavisam mazi puikas, kas tikko sākuši spēlēt, jau uzvar pieaugušos?
– Jā, dažādi mēdz būt. Arī Jelgavā veidojas jauna talantīga paaudze, kam jau ir pirmie panākumi Latvijas mērogā.
Kā veidojās tavi panākumi šahā?
– Var teikt, ka pirmais mans lielākais panākums bija 1995. gadā, kad ļoti sensacionāli izcīnīju tiesības piedalīties pasaules čempionātā ātrajā šahā Parīzē. Pirms šā atlases turnīra biju startējis turnīrā par piedalīšanos arī pasaules čempionātā, tikai klasiskajā šahā. Tur diemžēl diezgan vāji nospēlēju, tāpēc neviens no manis neko īpašu negaidīja. Uzvarēju ātrā šaha atlases turnīrā, pēc tam vēl ieguvu sesto vietu pasaulē. Visi bija šokēti. Principā toreiz būtu varējis arī trijniekā tikt. Pēc tam mani rezultāti pasliktinājās gan pasaulē, gan Eiropā – katru gadu pārmaiņus spēlēju Eiropas un pasaules čempionātos. Pēdējā laikā gan rezultāti atkal uzlabojas. Ceru, ka šogad Eiropas čempionātā izdosies sasniegt labu rezultātu.
Kā tu pats vērtē savus spēkus patlaban?
– Uzskatu, ka esmu pirmajā desmitniekā. Parasti turnīros no sākuma esmu apmēram pirmajā trijniekā, bet pēc tam man uznāk kaut kāda krīze – zaudēju kādu uzvaramu spēli, pārtērēju laiku. Pats īsti nesaprotu, kāpēc tā ir.
Vai šahs ir ļoti psiholoģiska spēle?
– Jā, psiholoģija tiešām tajā ir ļoti svarīga.
Vai spēlē izjūt to, ka pretinieks ir psiholoģiski ļoti spēcīgs?
– Noteikti. Es vienmēr pirms spēles noskaņojos uz to, ka pretinieks nav neievainojams un ikviens ir uzvarams.
Kādi pašlaik ir tavi nākotnes mērķi?
– Domāju, ka varētu aizbraukt uz Čehijas atklāto turnīru, bet iespējams, ka līdz tam vēl uzspēlēšu tepat Latvijā kādā turnīrā.
Vai, tavuprāt, Latvijā cilvēki interesējas par šahu?
– Interesējas, tomēr man liekas, ka šaha popularitāte ir samazinājusies. Tiesa gan, Jelgavā interese palielinās, jo ir daudzi gados jauni un spējīgi šahisti.
Diemžēl spēlētājiem nav nemaz tik viegli piedalīties sacensībās, jo Šaha savienība pieprasa lielu naudu par tiesībām piedalīties tās rīkotos turnīros. Piemēram, ja nemaldos, no Jelgavas kluba tā pieprasīja 800 latu gadā. Kur gan mēs tādu naudu varētu dabūt?
Kādu tu prognozē šaha nākotni?
– No tiesas ceru, ka kādreiz šahu iekļaus olimpisko spēļu sarakstā. Vairākas valstis gan pagaidām to neatzīst par sporta veidu. Tas arī ir iemesls, kāpēc šahs nav iekļauts olimpiskajās spēlēs.
