Septiņdesmito gadu beigās bieži vien, ticis galā ar pasniedzēja pienākumiem Meža fakultātē, uzkāpu paciemoties pie sena paziņas Roberta Dzelmes. Roberts bija beidzis Daugavpils Pedagoģisko institūtu, pirms kara Latgalē strādājis par skolotāju, bet piecdesmitajos gados pārcēlies uz Jelgavu un strādāja par lauksaimniecības nodaļas korespondentu avīzē «Darba Uzvara». Mūsu pārrunas skāra galvenokārt literatūru. Pēc viņa ieteikumiem es iepazinu dižo norvēģi Knutu Hamsumu, vācieti Hermani Zudermanu un līdz tam mazāk dzirdētos mūsmāju autorus, piemēram, Leonīdu Breikšu.Kādreiz pie Roberta ieraudzīju briļļainu un sirmbārdainu večuku. «Tas ir pasniedzējs Pēteris,» Roberts iepazīstināja. «Un tas – dakteris Arnolds Laksbergs.» Dakteris nebija no runīgajiem, precīzāk sakot, viņam bija operēta balsene, kaklā ielikta caurulīte, un, lai kaut ko no viņa teiktā saprastu, dakteris caurulīti aizspieda ar pirkstu. Tas laikam nebija ērti, tādēļ savstarpējā saprašanās risinājās tā, ka Roberts jautājumus vai replikas izteica parastā balsī, bet Laksbergs atbildes uzšņāpa uz papīra. Tas gan abiem paziņām sazināties netraucēja. Kādā no turpmākajām tikšanās reizēm ar Robertu es palūdzu sīkāku informāciju par dakteri. Izrādījās, viņš ir ārsts «Ģintermuižā» jau no 1946. gada, kad izveidojis pirmo slimo bērnu nodaļu Latvijā un paspējis savākt materiālus par ārstniecības iestādi, lai to visu apkopotu 1977. gadā atklātajā muzejā. Izrādās, ārstniecības iestāde sākumā tikai īrējusi Ģintera muižiņu, un no tās arī radies pašreizējais nosaukums. Mani satrieca ziņa, ka 1942. gada janvārī netālajā mežā vācieši nošāvuši 443 slimniekus, kuri taču nevarēja būt ne vāciešu ideoloģiskie, ne reālie pretinieki. Taču – tā ir vēsture, kaut stipri skumja.Vēl pāris reižu, ieklīdis pie Roberta, sastapos ar dakteri Laksbergu. Nu bijām jau tiktāl pazīstami, ka viņš mani sāka uzrunāt par Pēteri, taču man viņš kā stipri vecāks cilvēks palika Jūs statusā. Mūsu turpmākās pārrunas skāra nākotni (kaut gan bija tikai septiņdesmito gadu beigas!), un kādā brīdī Roberts, rādīdams ar resnu īkšķi uz mani, uzprasīja: «Pastāsti, kā viņš sagaidīs 2000. gadu!» Laksbergs uzmeta man nicīgu skatu un ātri kaut ko sāka rakstīt. Mēs nogaidījām un izlasījām: «Viņš? 2000. gadu? Gadsimtu mijā šo zelli jau sen būs tārpiņi sagrauzuši!» Roberts galvu vien nogrozīja, bet es jutos aizskarts, kā nekā man bija tikai nedaudz pāri četrdesmit un tagad – tārpi?Laiks ritēja. Mēs ar Robertu, turpinot satikties, Arnoldu Laksbergu izvairījāmies pieminēt. Zinu, ka viņš nomira 1983. gadā un apglabāts turpat – Ģintermuižas kapos. Pienāca 2000. gada 1. janvāra rīts – es pamodos savā gultā, aplaidu skatu pazīstamajai istabai un tikai tad aptvēru, ka jaunais gadsimts ir iesācies, bet es esmu dzīvs, dzīvs!Nu jau ir 2012. gads. Arī Roberts jau pasen guļ Meža kapos, un man nav ar ko pārspriest neizdevušos pareģojumu. Tomēr es ar cieņu atceros dakteri Laksbergu, jo viņš patiesi daudz paveicis «Ģintermuižas» izaugsmes labā.
