Ierasts, ka visos grēkos, īpaši, ja pašam nav veicies, galvenais ir atrast nelaimē vainīgo. Vēl labāk, ja vainīgais ir īpaši lielā «činā».
Ierasts, ka visos grēkos, īpaši, ja pašam nav veicies, galvenais ir atrast nelaimē vainīgo. Vēl labāk, ja vainīgais ir īpaši lielā “činā”. Pavisam labi, ja tas var būt, teiksim, ministrs. Tiec pieķerts melos? Atbilde vienkārša – ko tad es! Labāk paskatieties, kā iekšlietu ministrs var pūst miglu acīs i nemirkšķinot.
Priekšnieks, kam iedevāt parakstīt savu iesniegumu, piekasās, ka pārdesmit vārdos esat ielaidis lērumu gramatisku kļūdu? Atbilde: ministrs to var, es ne?
Vēl labāka atrunāšanās iznāk, ja tas pats priekšnieks saka: jūs, cienītais, nemākat rēķināt! Tā manam kantorim radāt zaudējumus. Kā – nemāku? Bet tas ministrs, kas mums piesola pretgripas vakcīnas, iesaiņotas teju apzeltītās kastītēs? Viņš ar valsts kopējo kasi rīkojas taupīgi?
Tad jau jampadracis, kas sacēlies par un ap Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Zemgales reģionālās iestādes jaunā direktora Andra Zāles iesniegto valsts amatpersonas deklarāciju tāda sīka ūdens viļņošanās vien būs. Pareizāk, īstais jampadracis vēl tikai sāksies.
Atgādinām, A.Zāle deklarācijā bija uzrādījis, ka viņam mājās, kaut kur tālā plauktā nolikti, skaidrā naudā glabājas 355 tūkstoši latu. Tad vēl viņam ir dzīvokļi, zeme un citi nekustamie īpašumi. Arī kreditors A.Zāle bijis teicams – aizdevis 227 tūkstošus, bet citam pats palicis parādā 70 tūkstošus latu. Principā – kas tur sevišķs? Ja tikai nebijis kāds pikants piesitiens. Izrādās, pirms nedēļas viņš devies uz VID, lai izlabotu kādu liktenīgu kļūdu. Pašam nezināmu iemeslu dēļ valsts amatpersonas deklarācijā A.Zālem, uzrādot skaidrās naudas ienākumus, gadījusies liktenīga kļūda, proti, pats nelabais vadījis viņa roku, kas piezīmējusi vienu lieku nullīti skaidrās naudas uzkrājumiem. Tā teikt, “errare humanum est” jeb, kā sendienās atzinuši lielie filosofi romieši, kļūdīties ir cilvēcīgi. Tikpat cilvēcīgi mums ir piedot citu kļūdas. Kaut vai tāpēc, lai paši netaptu kaunināti, ja gadīsies kļūdīties.
Vien mieru neliek pāris sīkumu minētā misēkļa sakarā.
Pirmkārt, kā tas gadās, ka, iesniedzot amatpersonas deklarāciju 11. oktobrī, A.Zāles kungs lūgumu labot kļūdu no 355 000 latiem uz 35 500 latiem iesniedzis tikai 25. oktobrī? Amatpersona iesniegumā paskaidro, ka kļūda radusies pārrakstīšanās dēļ (vismaz tā norādīts VID mājas lapā). Otrkārt, kāpēc šāda informācija (notikusi liktenīga kļūdīšanās!) neizskanēja vismaz 27. oktobrī, kad Latvijas TV 1. programmas “100. pantā” uzstājās VID ģenerāldirektors Dzintars Jakāns? Grūti noticēt, ka viņš par to nezināja. Fakts par ļoti augstas VID amatpersonas skaidras naudas uzkrājumiem “zeķē” bija izraisījis rezonansi sabiedrībā. Runa šajā gadījumā ir par to, ka VID amatpersona nav kļūdījusies, paša makā nepareizi saskaitot pēdējā algas dienā saņemtos ienākumus. Ja reiz viņš var kļūdīties, vai kļūda citreiz nebūs liktenīga, kādam citam pierakstot lieku nulli?
Protams, kāds aizrādīs, ka lūkoties cita maciņā nav gluši ētiski. Taču šīm iebildēm ir spēcīgs arguments. Tas vismaz ir spēkā visā civilizētajā pasaulē. Mīļie, kas jūtas apvainoti, ka sveši cilvēki bāž degunu viņa makā, biznesa darījumos un apšauba jūsu godīgumu! Stājoties augstos valsts amatos, publiski tiek deklarēts, ka jūs esat godīgi pret valsti un tās iedzīvotājiem, ka līdz šim un arī ieņemot augsto amatu rīkojaties godīgām, likumā noteiktām metodēm. Piedodiet, bet šābrīža publiskais skaidrojums skan ne pārāk pārliecinoši.
