Kādai jelgavnieku ģimenei vakardienas rīts, neskatoties uz rudens dāsni dāvāto zeltu, izvērtās traģisks un melns. Uzkopjot autoostas teritoriju, nejauši zem liela autobusa riteņiem pakļuva un dzīvību zaudēja kādam mamma, vecmāmiņa vai vienkārši vismīļākais cilvēks.Taču tāpēc vakarrīt dzīve drošības ziņā bēdīgu slavu ieguvušajā Jelgavas autoostā neapstājās. Asins pēdas uz izdrupušā asfalta vēl nebija nožuvušas, kad draudīgas situācijas jau atkal krājās rindā. Te pāri laukumam, nepievēršot ne mazāko uzmanību spēkratiem, pārbirst nebēdnīgu jauniešu pulks. Te kāda vecāka sieviņa mēģina atvilkt elpu tieši aiz rūcoša autobusa. Mikriņa šoferim gluži vai jālūdzas, lai pasažieri, kas tikko izkāpuši no cita transportlīdzekļa un steidzas iekšā pilsētā, palaistu viņu apstāties savā pieturvietā. Starp izplūdes gāzēm un rūkoņu lodā māmiņas ar bērnu ratiņiem. Skrien sīkie.Var jau teikt – sargā sevi pats, un Dievs tevi sargās! Var piesaukt likteni. Pārmest zvaigznēm. Tomēr dzīvi parasti diktē līdzsvara princips, kad visu iesaistīto atbildībām jābūt salāgotām. Nevar vieni sargāties, bet otri to nemitīgi ar savu darbību vai bezdarbību apgrūtināt. Taču tieši tas Jelgavas autoostā notiek jau gadiem. Rīgas nomnieki vien plāta rokas – ne mēs varam te kaut ko būvēt vai remontēt! Savukārt īpašnieki (viens no tiem Jelgavas pašvaldība), šķiet, nemaz netaisās uzlabot gājēju drošību. Kaut kur plānos un vīzijās ir jaunā termināļa būvniecība dzelzceļa stacijas rajonā. Tāpēc līdz tam jāturpina lavīties cauri bedrēm, lielām peļķēm un šļūdoni. Baiļojoties, ka tikai nesanāk kāda negaidīta tikšanās ar spēkratu, kam šajā laukumā ir ne tikai fiziskas, bet arī juridiskas priekšrocības.
