Tas nu ir noticis – līdz ar zaudējumu Vācijai un neiekļūšanu ceturtdaļfinālā Latvijas hokeja izlasei pasaules čempionāts beidzies. Arī vienīgajam tās debitantam un par vienu no trim labākajiem mūsu valstsvienības spēlētājiem atzītajam Renāram Krastenbergam, par kuru īpaši īkšķus turēja viņa pirmās treneres Jelgavas Ledus sporta skolā Eva Dinsberga un Lolita Andriševska.
Īsi pirms izšķirošā mača no Šveicē dzīvojošās Lolitas pienāk īsziņa “par Latviju!” ar trim sarkanbaltsarkanā karoga simboliņiem, bet intervijai esam sazinājušās jau iepriekš. Mūsu pēdējā garākā saruna “par dzīvi un hokeju”, izrādās, bijusi Jelgavas Ledus hallē 2009. gadā un, kāda sagadīšanās, – arī pasaules hokeja čempionāta laikā. Tobrīd “Zemgales 97” puišu (tāgada Latvijas jaunatnes čempionu) trenere bija salīgusi ar komandas vārtsargu Deniju Romanovski uz pieciem knipjiem par kādas spēles rezultātu, un viņš izrādījās zaudējis. Šogad tās pašas “zelta” komandas spēlētājs Renārs ir uz ledus Latvijas izlases sastāvā un gūst vārtus savā pirmajā pasaules čempionātā.
– Vai tas neatved domas pie treneres darba un audzēkņu pirmo panākumu gadiem Jelgavas Ledus sporta skolā? Kādus tos atceries?
Tas bija fantastisks laiks, ko mēs visi kopā piedzīvojām un kuru ne pret ko savā dzīvē nemainītu. Viss bija tā salicies kopā uz saprašanās un vienotu mērķu viļņa! – gan puikām savā starpā, gan treneriem. Lielākā daļa no toreizējiem audzēkņiem izauguši ja ne par hokejistiem, tad par lieliskiem cilvēkiem noteikti. Atminos, ka Renārs, spēlējot gan šajā, gan citugad arī 1996. gadā dzimušo komandā, vienmēr bija par citiem jaunāks, taču neņēma to vērā, spēlēja ar visu sirdi un nekad nepadevās. 1997. gadu komanda bija arī mūsu spēcīgākā, visbiežāk tika pie medaļām, un, kad Rīgā izveidojās hokeja specklase, pārsvarā gandrīz visi aizgāja uz turieni.
– Mudinājāt viņus vai varbūt mazdrusciņ aizvainojāties?
Vairāki no puikām bija sākuši trenēties trīs četru gadu vecumā, kopā bijām pavadījuši krietnu laiku, un loģiski, ka gabaliņš no sirds līdz ar viņiem aizgāja. No otras puses – sapratām, ka viņi reāli aug, un ir jāiet un jāattīsta sevi tālāk.
– Zini nosaukt kādus, kas no tava Jelgavas laika palikuši hokejā?
Protams, Renārs, Filips Buncis, Ričards Bernhards, Gatis Sprukts, Rūdolfs Maslovskis, Kārlis Čukste, Eduards Hugo Jansons, Denijs Romanovskis, kas, manuprāt, ar savu atraktivitāti un personības īpašībām būs arī lielisks treneris…
– Pati 2011. gadā noslēdzi līgumu par spēlēšanu Langentāles klubā Šveicē. Tobrīd uz astoņiem mēnešiem… Ziņas par Latvijas sieviešu izlases panākumiem (ar Lolitu vārtos vai treneru korpusā) vai par Skrastiņa un Bārtuļa jauno hokejistu nometni (ar Lolitu kā vienu no organizētājiem un treneriem) gan liecināja, ka saikne ar Latviju un Jelgavu nav pazudusi. Kāds bijis šis laiks saistībā ar hokeju Šveicē?
Kad liela daļa audzēkņu aizdevās uz Rīgu, arī man šķita, ka viens posms noslēdzies un laiks pamēģināt ko citu. Par iespēju Šveicē uzzināju no tobrīd Lugāno spēlējošās latvietes Ivetas Kokas un tā nonācu Langentāles klubā. Gadu tur nospēlēju, bet diemžēl gūža “aizgāja pa pieskari”. Ekstensīvās kustības vārtos, nekad līdz galam neizārstētas traumas – tā tas acīmredzot bija sakrājies. Ārsts, paskatīdamies rentgenā, brīnījās, kā es vispār varu pastaigāt. Nācās operēt. Staigāju atkal bez problēmām, bet spēlēt uz ledus vairs aktīvi nevaru. Kādu laiku trenēju jaunos hokejistus, bet nu jau gadus četrus esmu no hokeja jomas šeit, Šveicē, atgājusi. Latvijā gan prieka pēc uzspēlēju veterānu komandā mūsu sieviešu hokeja aizsācēja un izlases trenera Andreja Zaķa piemiņas turnīrā.
– Stāvēji vārtos?
Jā, bija lieliski. Piedalījās arī pāris ārvalstu komandas. To sajūtu un adrenalīnu, kāds ir hokeja laukumā, nekādās citās aktivitātēs tiešām nevar dabūt.
– Esi pamēģinājusi ko citu?
Pusstundas braucienā šeit ir lielie kalni. Ziemā braucu ar slēpēm, vasarā eju pārgājienos. Ir forši, un daba sagādā prieku, bet kā emociju augstākais punkts joprojām palicis hokejs.
– Jelgavā tu puiku treniņā gāji vārtos, lai redzētu viņu spēli no šīs pozīcijas.
Tā ir – no vārtiem uz spēles zīmējumu pavisam cits skats.
– Vairākas sezonas par to pārliecinājies, spēlējot Latvijas sieviešu hokeja izlases sastāvā. Nacionālā enciklopēdija vēsta, ka esi sargājusi izlases vārtus 11 pasaules čempionātos un daudzkārt atzīta par dažādu turnīru labāko vārtsardzi.
Pēdējoreiz spēlēju vārtos 2012. gadā, kad mūsu I divīzijas A grupas turnīrs notika Ventspilī. Pēc tam kādus trīs četrus gadus biju treneru korpusā. 2017. gadā, kad turnīrs notika Polijā, izlases treneris Aleksandrs Macijevskis bija aizņemts Latvijas čempionāta finālā, un nonācu galvenā trenera postenī.
– Pēc trim veiksmīgākajiem gadiem A grupā togad Katovicē izlase spēlēja jau I divīzijas B grupā, piecos mačos izcīnot trīs uzvaras, bet nu noslīdējusi vēl divīziju zemāk. Vai tev ir doma, kāpēc Latvijā sieviešu hokejs iet uz leju?
Salīdzinot ar valstīm, kas spēlē augstākā līmenī, mūsu sistēmā meitenēm it kā neatrodas vieta. Pēdējā laikā gan starptautiskā federācija sieviešu hokeja attīstībai pievērš lielu uzmanību, un aktivitātes šajā ziņā notiek arī Latvijā. Tā ka – jāgaida, kad jauni spēki nonāks arī līdz izlasei.
– Nupat pie mums vairāk tiek pieminēts arī jaunatnes hokejs – ar tā dārdzību, lieliem vecāku ieguldījumiem un līdz ar to diskrimināciju pieejamībā. Citviet ar valsts vai pašvaldību atbalstu mazais hokejists vecākiem izmaksājot krietni vien lētāk.
Izmaksu ziņā šeit ir atšķirības starp lielo pilsētu un mazajiem klubiem. Mums, Tūnā, pašus mazākos uz brīvprātības principiem trenē vecāki, kā tas, piemēram, nav Cīrihē. Es arī, trenējot bērnus, saņēmu pēc Šveices standartiem tikai tādu kabatas naudu. Ledus izmaksas lielā mērā sedz pašvaldība, arī Tūnā. Ir neliels vecāku līdzmaksājums, bet tiem, kas tiek jau tālāk, tā dēvētajā talantu skolā, kur mācības sabalansētas ar treniņiem, visa skološanās jau ir par brīvu.
– “Korona” gan uz gadu pusotru visus sporta veidus ir izsitusi no sliedēm. Kā tas ir (vai bija) šajā laikā Šveicē?
Kad bija izsludināts “dziļais lokdauns”, trenēties nevarēja, bet nu jau kādu laiku tas ir atļauts. Ne tikai izlases sportistiem, bet visiem. Katrā ziņā visu atvēra agrāk nekā Latvijā, un jau kādus divus mēnešus var trenēties ne vien nacionālās izlases, bet arī bērni un amatieri. Saslimstību raksturojošie skaitļi arī Šveicē ir zemāki, un, atgriežoties no Latvijas, man būtu jāsēž karantīnā. Darbā mums izdalīja un arī aptiekā bez maksas var dabūt ātros testus, ko iesaka izmantot, apmeklējot, piemēram, restorānu vai kādu citu publisku vietu.
– Vai negatīvo rezultātu prasa pie ieejas?
Nē, tas tikai paša zināšanai un atbildībai – lai nejauši neaplipinātu citus.
– Kādas tev domas par pasaules čempionātu? Varbūt ar kādu tagad salīgsti par spēļu rezultātu uz “virtuāliem knipjiem”?
Varbūt tās pašas “koronas” ietekmē tas šoreiz šķiet pavisam neprognozējams. Ieskaitot Latvijas izlases spēles, par kurām, protams, turu īkšķus visciešāk. Ne katru gan darba dēļ izdodas redzēt. Pret norvēģiem – tā spēle nebija laba, bet prieks par Renāra iemesto golu. Patiesībā šajā čempionātā katra spēle var nest pārsteigumu. Tik lielu fanu, lai saderētu par rezultātu, patlaban starp man tuvākajiem draugiem un paziņām nav, bet, ja nu nonāktu līdz spēlei starp Latviju un Šveici…
– Kad biji pēdējoreiz Latvijā, kas šeit tagad ir tavas prioritātes un pie kā sirds?
Pēdējoreiz biju janvārī, un jāatzīst, ka absurdā situācija, kad divas dienas jāveltī braucienam, četras, lai paciemotos, un pēc tam tas ilgākais laiks pašizolācijā, mazliet “sit pa smadzenēm”. Tagad ceru būt Latvijā pa Jāņiem. Nupat ziņās lasīju, ka Šveice esot čempione potēšanās tempa ziņā, būs man arī par šo iespēju jāpainteresējas, lai ceļošana sanāk vienkāršāka. Latvijā ir mājas. Un ir Latvijas draugi ar savu no šejieniešiem atšķirīgo mentalitāti, kas pie sirds būs vienmēr.
