Ir likumsakarīgi, ka laikā, kad ekonomisko problēmu un neveiksmīgas privatizācijas rezultātā bezdarba līmenis pieaug, norit diskusijas par to, cik stabila ir sociālās drošības sistēma Latvijā.
Ir likumsakarīgi, ka laikā, kad ekonomisko problēmu un neveiksmīgas privatizācijas rezultātā bezdarba līmenis pieaug, norit diskusijas par to, cik stabila ir sociālās drošības sistēma Latvijā.
Ja Likums par valsts pensijām tiktu ieviests bez pārsteidzīgiem politiskiem lēmumiem, kas nozīmē likuma normu grozījumus bez ekonomiskā pamatojuma, palielinot pensiju apmēru vienai vai citai pensionāru grupai – tad varētu droši garantēt, ka pašreizējais pensiju likums ir ilglaicīgs un stabils. Tādā gadījumā pensiju likuma izpilde būtu pietiekami prognozējama.
Saeimas deputātu pirms un pēc vēlēšanām ierosinātie balsojumi par pensiju likumu, kuri deva iespējas pārrēķināt pensiju no jauna tiem strādājošajiem pensionāriem, kuri strādā ne mazāk kā trīs gadus, vai arī paredz pensionāriem virs 80 gadu vecuma par katru nodzīvoto gadu palielināt pensiju par 10 procentiem, veido neapmaksāto sociālās drošības likuma normu paketi. Tā rezultātā šai strādājošai pensionāru grupai pensijas tika straujāk indeksētas, un šādas indeksācijas pamatā nebija pensiju ideoloģijas pamatprincipa – individuālās sociālās iemaksas.
Labklājības ministrija rosināja diskusiju par to, vai pensija ir piemaksa pie darba algas, vai arī tā ir iepriekšējā ienākuma aizvietojums, ko saņem cilvēks, kura darba gaitas ir beigušās. Mēs motivējam vecākus cilvēkus strādāt algotu darbu tik ilgi, cik tas vien ir iespējams, un atbilstoši saņemt pensijā ne mazāk kā 40 procentu no iepriekšējā ienākuma. Jāņem vērā, ka strādājošie pēc nodokļu atskaitījumiem saņem ne mazāk kā no 67 līdz 70 procentiem no darba algas, bet lielākajai daļai strādājošo no šīm darba algām ir jāuztur un jāizglīto arī savi bērni.
Labklājības ministrija tiešām izskata iespēju turpmāk piešķirtās pensijas izmaksāt tikai tad, kad cilvēka darba gaitas būs beigušās. Ministrijā nediskutē par iespēju pārtraukt pensiju izmaksu pašlaik strādājošajiem pensionāriem. Īpaši ievērojot to, ka strādājošajiem pensionāriem jau divas reizes vēlējās pārtraukt pensiju izmaksu, bet pēc tam no tā atteicās.
Pensiju indeksācijas strauja paātrināšana pensionāriem, kuri ir vecāki par 80 gadiem, ir jautājums par to, ka apmierināti ar pensijas palielinājumu būs tie, kuriem 81 gads un vairāk būs tieši 1999. gada 1. novembrī. Tā ir absurda likuma norma, kuras rezultātā dažos gadījumos šā gada laikā pensija varētu tikt desmitkāršota un 50 000 pensionāru palielināta dubulti, bet nav finansējuma avota, lai indeksētu pensijas pārējiem 590 000 pensionāru, no kuriem lielākā daļa nestrādā. 1999. gadā šī pensiju indeksācija izmaksātu Ls 16 000 000.
Latvijas sabiedrība tuvākajās desmitgadēs novecosies. Labklājības un Finansu ministrija, kā arī valdība intensīvi strādā pie pensiju sistēmas otrā – obligātā fondētā – pensiju līmeņa, jo, ja šodien pasakām, ka ir jāsāk uzkrāt līdzekļi nākotnes pensiju izmaksām, mēs tādējādi nodrošinām šodienas strādājošo paaudzi pret risku, ka, sasniedzot pensijas vecumu, nebūs pietiekami līdzekļu pensiju izmaksai.
Otrā pensiju līmeņa ieviešana paredz līdzekļu uzkrāšanu un to ieguldīšanu visizdevīgākajā un drošākajā veidā – valsts, Eiropas Savienības valstu un ASV valsts vērtspapīros, kuru risks ir tuvu nullei, – un nākotnē šo uzkrājumu ieguldīšanu arī izdevīgā ražotāju uzņēmējdarbībā.
Izveidojot pensiju sistēmas modeli: 1) valsts obligātās pensijas, kuras garantē ne mazāk kā 40 procentu no iepriekšējā ienākuma; 2) brīvprātīgā pensiju apdrošināšana, kad cilvēki iegulda savus līdzekļus privātajos pensiju fondos, un 3) valsts noteiktie obligātie uzkrājumi fondētajā pensiju shēmā, būs garantija pret risku, kad 2020. vai 2050. gadā valstij varēt pietrūkt līdzekļu pensiju izmaksai.
