Raiņa ielā Jelgavā ik krustojumā brīdinoši šoferus uzlūko ceļa zīme, kas aizliedz braukt ātrāk par 30 kilometriem stundā. Tomēr šis mēmais brīdinājums ar lielo skaitli vidū vairumam autovadītāju drīzāk kalpo kā dizaina elements rekonstruējamās ielas malā, nevis kā rīks, kas signalizē: «Notiek taču remontdarbi, brauc lēnāk un sargi sevi un citus!» Daži šoferi pa jauno un līdzeno asfaltu aizjoņo tādā ātrumā, ka ielā drīzāk prasītos uzlikt norādes, ka tā atrodas ārpus apdzīvotas vietas un tāpēc tur var traukties ar 90 kilometriem stundā.Labu gribēdams, «trambulēju» galvenajam Jelgavas ceļu policistam Aivaram Putniņam, bet manas bažas otrā klausules galā pavadīja nemitīga vīpsnāšana. «Kāds, jūsuprāt, ir traks ātrums?» «A kā jūs varat zināt, ka viņi brauc ātrāk par 30 kilometriem?» Protams, man pierē nav iemontēts radars, tāpēc rosināju policistu šefam, lai tak izliek kādu ekipāžu, kas patvarstītu pārgalvīgos braucējus. Tomēr nākamais viņa teikums bija vēl pārgalvīgāks nekā viena otra šofera rīcība: «Ielās, kurās notiek remontdarbi, mēs nemaz nekontrolējam, ar kādu ātrumu brauc!» Lieliska atklāsme, kas par muļķiem pataisa zīmju licējus, godīgos šoferus un gājējus, kas, iedami pāri ielai, var sagaidīt kādas raķetes sveicienu sānā.Tomēr ceļu policistu maigā attieksme pret noteikumu mīdītājiem nemaz neizbrīna. Ka likumsargi ņem kukuļus par pārkāpumu notušēšanu, mēs uzzinām diezgan bieži. Šonedēļ uzzināju, ka tādi paši pārkāpēji ir arī policisti. Pirmdien pirms pusnakts, Ozolniekos nogrābuši smagos noziegumos vainotu krāpnieku, vairākās ekipāžās likumsargi viņu pavadīja uz iecirkni Jelgavā. Dodoties nopakaļus, rūpīgi vēroju spidometru, kas nodevīgi rādīja – Ozolnieku centrā pie zīmes «30» policisti mierīgi šauj uz 70, bet starp pilsētu un Ozolniekiem – uz 110 un ātrāk. Divas dienas gatavotā komentārā par maniem vērojumiem policijas vadība atbild – jums nav verificētas mērierīces, tāpēc jūsu apgalvojumam neticam –, bet policisti teic, ka braukuši ar atļauto ātrumu.
