Nakts pilsētā. Pie krustojuma, kurā deg sarkanā gaisma, apstājas automašīna un gaida zaļo signālu. Lai gan uz ielas neredz nevienu automašīnu vai gājēju, vadītājs tomēr nemēģina šķērsot krustojumu. Bail tikt policijas pieķertam? Varbūt. Taču vairāk šķiet – tā ir noteikumu ievērošana. Sava veida disciplīna.
Līdzīga situācija, tikai dienas darbīgākajās stundās – sarkanā gaisma luksoforā, pie krustojuma pienāk gājējs, paskatās uz abām pusēm un redz, ka automašīnu tuvumā nav. Ko viņš dara? Atbilde pareiza – pārsvarā šķērso ielu pie šīs draudīgi spīdošās sarkanās gaismas. No vienas puses – kāpēc gaidīt un tērēt laiku, ja tāpat nevienas mašīnas nav? Bet no otras puses – mēs taču paši visu laiku skandinām Ministru kabineta sēžu zālē ierakstīto frāzi «Viens likums, viena taisnība visiem». Šī nav svētulīga morāle, bet skarbās patiesības atspoguļojums – mēs visi gribam kārtību un likumu ievērošanu valstī. Visi gribam dzīvot pēc vienādiem noteikumiem. Bet kādēļ nesākam paši ar sevi? Arī šie ir noteikumi radīti ne jau aiz gara laika, bet lai nerastos haoss ikdienas kustībā. Un vēl nianse – vai mēs, pieaugušie, šādā neprāta brīdī neaizdomājamies par to, kādu piemēru rādām bērniem? It sevišķi tie vecāki, kuri pie sarkanās luksofora gaismas skrien pāri ielai, pie rokas turot savu mazo bērnu… Ja jau pieaugušie var neievērot noteikumus un pārdroši soļot pāri ielai pie sarkanās gaismas, kādēļ to nevarētu darīt bērni? Taču viņiem daudz biežāk šāda neprātīga rīcība var izrādīties liktenīga ar smagu traumu.
Policija šad tad organizē reidus un soda neapzinīgos gājējus. Taču, šķiet, tas ir gaužām par maz. Jā, mūsu sabiedrība daudz biežāk mācās no sodīšanas sistēmas, jo tikai tad, kad it kā nevainīgais pārkāpums maksājis pārdesmit eiro no ģimenes budžeta, sākam kļūt uzmanīgāki un atbildīgāki. Vismaz uz kādu laiku.
Ir nepareizi vadīties no slavenā teiciena, ka ikvienu likumu var apiet ar līkumu. Tad arī mēs bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu zagt un blēdīties ar nodokļiem. Un visai drīz dzīvotu mežonīgajos rietumos, kur tiesības noteica spēks un revolveris. Tādēļ sāksim ar mazumiņu – aicināsim policiju ne tikai pirmajās skolas nedēļās sekot līdzi tam, cik prātīgi gar mācību iestādēm brauc autovadītāji, bet arī gājējiem ikdienā. Esmu pārliecināts, šādas neprāta spēles izskaust neizdosies nekad, tomēr vismaz daļai gājēju tomēr radīsies kaut vai bailes «uzrauties» uz policijas izrakstītu kvīti par satiksmes noteikumu pārkāpšanu. ◆
