Tuvojoties Smieklu dienai, lasītāju vērtējumam un ierosmei tiek nodots «Nerātno studentu stāstu» papildinājums. To pirmais izdevums iznāca pirms deviņiem gadiem. Taču vēl aizvien stāsti nāk klāt.
Arī senatnē par sodu vienojās iepriekš
No pagājušā gadsimta 30. gadu Jelgavas saglabājies stāsts par korporeļu vizināšanos ar ormaņiem, kas tolaik bija taksometru vietā. Reiz, kad ar vilcienu no Rīgas ieradies korporācijas vadonis, viņa sagaidītājiem bijis principiāli svarīgi, lai augstais viesis nesper kāju uz zemes, bet tieši no vagona iekāpj ormanī. Tādēļ pēc vilciena pienākšanas ormanim bijis jāuzbrauc uz perona, kas nebija atļauts. Par to policistam tūlīt ar pašsaprotamu laipnību ticis samaksāts sods. Tas soda naudu paņēmis, taču nav iebildis, ka ormanis savu korporācijas vadoņa sagaidīšanas uzdevumu paveic līdz galam.
Stāsts pierakstīts no 1922. gadā Jelgavā dzimušā Ērika Saujas 90. gados Bēnē
Gājiens ar zirgu
Vizināšanās zirgu pajūgā Jelgavā atsākās 90. gados. Pirmais šo pakalpojumu piedāvāja kāds romu jeb čigānu vīrs. «Čigānpaps izskatījās ļoti cienīgi un reizē arī neparasti. Tā man radās doma šajos ratos pavizināt mīļoto meiteni. Kādu dienu pajūgu ieraudzīju stāvam pie tirgus. Piegāju pie tā īpašnieka, un mēs vienojāmies. Un tiešām dažas dienas vēlāk vizināšanās izdevās. Braucām cauri visai pilsētai – no Filozofu ielas līdz Valdekas pilij Pārlielupē. Mīļotā bija ļoti saviļņota. Mūs suminot, taurēja garāmbraucošie šoferi,» stāstīja kāds Lauksaimniecības fakultātes absolvents un uzņēmējs. Ar savu mīļoto meiteni viņš izveidoja ģimeni un vēl aizvien ir kopā, taču vīrs kautrējās atklāt savu vārdu.
To, ka zirgs ir daudz vairāk nekā lops, atklāj Jelgavas pašvaldības mežziņa Pētera Vēvera (LLU Meža fakultātes 1974. gada absolvents) stāsts par Meža fakultātes studentiem 60. gadu sākumā. Atpūšoties restorānā «Lielupe» (tur tagad atrodas Valsts ieņēmumu dienests), studenti saderēja, ka studentu kopmītnē ievedīs zirgu. Dežurējošās administratores aizmānīšana no posteņa pie kopmītņu ārdurvīm izdevās labi. Arī zirgs labprāt gājis pa durvīm iekšā un kāpis pa kāpnēm. Problemātiskais sācies vēlāk, kad zirgu vajadzēja vest atpakaļ. Lejup pa kāpnēm zirgi iet nelabprāt. Nav ziņu, ka kāds no studentiem par šo gājienu ar zirgu būtu saņēmis aizrādījumu.
Gustonkulis – glābējs jebkurā diennakts stundā
Mans informācijas avots par dzīvi studentu kopmītnēs bija Juris Gustavs Speltiņš, manas mātes jaunākās māsas Silvijas vīrs, ko tuvinieki dēvēja par Gustonkuli. Kopš pagājušā gadsimta 60. gadu sākuma, kad Latvijas Lauksaimniecības akadēmija pārnāca uz Jelgavu, viņš strādāja Saimniecības daļā par atslēdznieku santehniķi. Speltiņu ģimene arī dzīvoja studentu kopmītnēs Lielajā ielā 7, tāpēc santehniskos negadījumos Gustonkulis kā glābējs tika meklēts jebkurā diennakts stundā. Šajā jomā viņam visvairāk darba bija pirmajos rudens mēnešos, kamēr pirmkursnieki, kā Gustonkulis teica, «atpāķojas» jeb pierod pie pilsētas dzīves.
Pirms pusgadsimta un vairāk gadiem lauku mājās jau lielākoties ūdens bija ar spaini smeļamās akās, bet tualete – «sirdsmājiņa» – atradās aiz kūts stūra. Sākot dzīvi kopmītnē, ne vienam vien jaunajam studentam gadījās klozetcaurumā iemest tukšu konservu bundžu vai arī pēc grīdu vai logu mazgāšanas ieliet ūdeni ar visu lupatu. Sausajā tualetē varēja mest nezin ko, bet kanalizācijas klozetcaurums ar šiem priekšmetiem aizdambējās, un Gustonkulim nācās to tīrīt. Reiz viņš pat dabūjis ķeksēt ārā appelējušu desas luņķi.
Reiz svētdienas vakarā ap Ziemassvētku laiku Mātera ielas «mehu» kopmītnēs notika lielāka apjoma santehnisks negadījums. Kāds puisis bija atgriezies no mājām, pamatīgi apkrāvies ar lauku labumiem – paštaisītām desām, žāvējumiem un nezin ko vēl. Kopmītņu kārtība zināma: lai manta neaizietu postā, jāsasauc visi kaimiņi uz izēšanos (ledusskapis, kur uzglabāt pārtiku, tolaik bija retajam).
Studentu kopmītnes istabiņa pienāca pilna. Vieni sasēdās uz ķebļiem, citi uz gultām. Tiem, kam nebija vairs vietas, sēdās uz palodzes. Ēda, dzēra, plēsa jokus un slavēja cienastu. Uz palodzes sēdošajiem kājas karājās pāri apkures radiatoriem. Ceļoties augšā pēc kārotā gabaliņa un nākot atpakaļ uz agrāko sēdvietu, viņiem iznāca atsperties pret radiatora pievadcauruli. Vēl ar kājām nedaudz padricelējoties, pēkšņi gadījās tā, ka šī caurule nolūza. Tūlīt pat istabiņā sāka plūst karsts ūdens ar visu tvaiku. Puiši mēģināja caurules galu notīt ar dvieli, pat uzmauca tam virsū zābaku, bet ūdens spiediens bija tik liels, ka viss lidoja pa gaisu. Neko darīt – jāskrien pie kopmītnes dežurantes un tālāk pie Gustonkuļa. Kad atsteidzies, ūdens jau tecējis lejup pa kāpnēm. Nekavējoties Gustonkuls noslēdza ūdens padevi visas kopmītnes apkures sistēmai, bet nolauzto cauruli viņš labot gāja tikai no rīta. «Pa vienu nakti jau jauni cilvēki nenosals,» nosmējies santehniķis.
Piebildīšu, ka Gustonkulis bija Jaunsvirlaukas pagasta Tūbu saimnieces brālis. Viņš bija krusttēva vietā holokausta laikā tajās mājās pieņemtajam un mācītāja Jāņa Billerta kristītajam ebrejam Aleksim Jankovskim. Gustonkulis bija liels grāmatu lasītājs. Jaunības dienās ar velosipēdu apbraukājis visu Latviju. Kad vācu laikā apprecējās ar Silviju, tad brauca abi. Liekas, nebija neviena darba, ko viņš neprastu. Un smējējs un stiķu meistars. Tas nekas, ka dzirde pabojāta, jaunībā pavasaros strādājot par ledus spridzinātāju lielajos ledus sastrēgumos Daugavā un Aiviekstē. Likās, viņš dzirdēja visu, ko gribēja un, ko negribēja, to nedzirdēja.
Pierakstīts no Līgas Brigaderes 2009. gadā
«Cik man cūku un cik govju?»
1993. gadā studenti varēja pieteikties praksei ārzemēs. Tā bija laba iespēja nopelnīt automašīnai. Taču vispirms bija prasīts aizpildīt praktikanta anketu, kurā studentam vajadzēja norādīt, kāda ir viņa ģimenes saimniecība. Tas bija nepieciešams, lai zemnieks, kas pieņēma praktikantus, varētu spriest, kādi lauku darbi tiem ir pazīstami. Man tēvam un mātei nekādas saimniecības nebija, bet vecvecāki vismaz savām vajadzībām pāris gotiņas turēja, taču kursabiedram Uģim Cēberam nebija pilnīgi nekā. Viņš bija dzimis un audzis Liepājā «uz bruģa». Tad nu, lai šajā anketā izskatītos pieņemami, viņš citiem prasīja: «Cik man rakstīt cūku un cik govju?»
Tajā vasarā Uģim veicās nokļūt pie apsviedīga dāņu saimnieka, kas bija ieinteresēts viņam kaut ko labu iemācīt un Latvijā taisīt biznesu. Sadarbojoties ar savu praktikantu, viņš ieveda Latvijā lietotu lauksaimniecības tehniku. To tirgoja, tirgoja, un, hops, Uģis zemīti nopirka. Hektāriņš, vēl hektāriņš. Graudkopība. Tā soli pa solim Uģis no pilnīga pilsētnieka izauga par lauksaimnieku. Tā notiek, ja satiek īsto cilvēku.
Kam sašutums, kam neizpratne
90. gadu sākumā dzeltenajā avīzē «Vakara Ziņas» parādījās meli, ka viens no mūsu fakultātes vadošajiem un studentu iecienītajiem mācību spēkiem piedāvājis kādai fakultātes darbiniecei seksu. «Atceros to sašutumu. Mazajā Pils saliņā sakūrām ugunskuru, kurā metām kioskā izpirktās «Vakara Ziņas». Turpat tālāk krūmos klimta arī pats korespondents. Gribējām viņu iemest Driksā, lai peld prom uz otru krastu, tomēr pažēlojām. Kāda fakultātes darbiniece dzeltenajā presē publicēto uztvēra lietišķāk. «Kāpēc tu seksu nepiedāvāji arī man?» viņa jautājusi cienījamam kolēģim.
Iesāktais darbs ir jāpabeidz
Studējot LLU, trīs reizes esmu ņēmis akadēmisko gadu. Tā manā aktīvajā studiju laikā pienāca 25. dzimšanas diena. Tolaik fakultātē organizēju sporta dzīvi. 1994. gadā rīkojām pirmās Mehu dienas. Līdz tam tādi fakultātes svētki bija tikai «putriķiem» Pārtikas tehnoloģiju fakultātē, kur ļoti aktīvas ir meitenes. Bijām apņēmušies, ka arī mums, puišiem, jāspēj kaut ko tādu sarīkot. Vispār dzīvojām draudzīgi, un, kad pienāca mana zīmīgā dzimšanas diena, visas kojas Mātera ielā 26 līgojās. Tas bija ļoti nopietns pasākums.
Gan mežiem, gan lifiem, gan citām fakultātēm ir tradīcija tieši pusnaktī ielu krustojumā urrāt jubilāru. Parastie koka beņķi tur neder. Tie izjūk jau pēc piektā metiena. Toreiz paņēmām solu no kārtīgiem dēļiem. Sanācām cilvēki septiņdesmit, viss Mātera un Svētes ielas krustojums bija ielenkts. Kāds ievēroja, ka Svētes ielā netālu no krustojuma ar Pasta ielu pie frizētavas stāv policijas auto – mikroautobuss «Latvija». Puiši nupat jau metīs mani gaisā, taču policijas busiņš pielaida motoru un piebrauca cieši klāt – bezmaz vai cilvēku pūlī. Izlēca ārā lecīgs, studentiem zināms policists. Pirmais bļāviens: «Visi busiņā!» «Nu ja visi, tad visi. Kāpjam iekšā!» viens draugs no «mežiem» ierosināja. Protams, visi, kas mēs tur bijām, mikroautobusā nebūtu satilpuši. Policists sapratis, ka pateicis ne to, ko vajag, laboja: «Nē, busiņā kāps tikai galvenie!» Tātad tie četri, kas turējās pie urrājamā beņķa un es.
Aizveda mūs uz policijas iecirkni. Nosēdināja tādā kā zālē solu pirmajā solā. Iznāca kāds priekšnieks: «Jums prāta nav! Ceļu satiksmi traucēt! Mašīnas brauks, izšķaidīs pa asfaltu smadzenes!» Bet mēs taču nevienu netraucējām. 90. gadu vidū pa Jelgavu pusnaktī brauca maz automašīnu. Tad ienāca zālītē iepriekšējais policists un spiedās mums klāt, teikdams: «Tu man pieskāries!? Tu man pieskāries!» Provocēja uz konfliktu, lai būtu pamats aizturēt. Taču es pat nedomāju viņu atgrūst. Otrs policists lecīgo nomierināja un atkal audzināja, cik mēs nepareizi esam rīkojušies. Pēc brīža ienāca trešais policists: «Vesels bars ir pie durvīm un prasa, lai laižam viņus ārā!» Tad policisti apspriedās un jau piedraudēja: «Ja jūs neiziesiet ārā un nepateiksiet, lai jūsu draugi vācās prom, te paliksiet visu nakti.» Izsūtījām vienu no mūsējiem ārā, un viņš sanākušos mudināja doties prom. Taču puiši aizgāja tikai ap stūri un turpat vien palika. Policisti nomierinājās, līdz teica: «Veči, tagad ejiet uz kojām, un lai nebūtu nekādas…!» «Labi, labi. Miers, viss kārtībā,» samiernieciski noteicām. Taču, kolīdz iznācām ārā dažus soļus tālāk, kur policijai vēl tagad atrodas sakaru tornis, draugi bija klāt un «šampiņš» vaļā! Urrā! Protams, darbs bija jāpabeidz. Aizgājām līdz Mātera un Svētes ielas krustojumam, kur mani uzmeta gaisā visas 25 reizes.
Savos pirmajos 25 gados policijā biju pirmo reizi. Un vairāk tur arī nav nācies būt.
Trīs stāsti pierakstīti no 1999. gada absolventa uzņēmēja Andra Leļa 2017. gada februārī
Pēc studentu ballēm trūkst trauku
70. gados Latvijā diemžēl ļoti palielinājās alkohola patēriņš. Bez tā neiztika arī LLA Agronomijas fakultātes izlaidumā 1976. gada jūnijā. Sveikt savu mīļoto meiteni Aiju ieradās arī valgundnieks Kārlis Degainis. Viņš stāsta: «Tolaik svētku atzīmēšanu vienmēr pavadīja briesmīga dzeršana. Tā tas bija gan kolhozu ballēs, gan arī izlaidumā. Pēc svinīgā izlaiduma akta un absolventu fotografēšanās pie pils aizbraucām uz kopmītni. Tur satikos ar Aijas kursabiedrenes brāli. Atklājās, ka abi domājām līdzīgi. Turpat aiz «dūzenes» (policijas ēka – red.) bija alkoholisko dzērienu veikals, kur katrs paņēmām pa «vinčukam». Tos tad arī «kulturāli» kopmītnei pretējās daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā iztukšojām (tolaik daudzdzīvokļu māju ārdurvīm nebija kodu – red.). Uzkāpām augšā pie savām dāmām. Beidzot piebrauca pilsētas autobuss – dzeltens «Ikaruss», ar kuru devāmies uz Auci vai, precīzāk, Vecauces pili. Tās pagrabos bija uzklāti pamatīgi galdi. Dekāns Valdis Klāsens teica runu, kurā par padomju valsti, šķiet, nekas netika minēts. Taču bija piebilde, ka agronomiem kā kopsaimniecību vadošajiem speciālistiem laukos nāksies radikāli cīnīties ar alkoholismu. Pēc tam arī, piepildot glāzes, sākām «alkohola iznīcināšanu».
Svētki turpinājās līdz rītam, kad atkal piebrauca dzeltenais autobuss, kurā iekāpjot gandrīz katram puisim bija rokā pa pusizdzertai pudelei. Vēl autobusā tika ievelta ozolkoka alus muca – simtniece. Velns viņu zina, kur tā radās!
Braucām uz Jelgavu. Ceļš likās īss. Autobusā ievēroju vienu puisi, kurš cieši aizmidzis gulēja uz pasažieru izkāpšanas kāpnītēm. Teicu Aijas kursabiedriem: «Ko tas cilvēks tā guļ! Pacelsim viņu augšā un noliksim uz krēsla!» «To nevajag darīt. Kad iereibis, viņš jūtas pazemojis cilvēka cieņu. Tādēļ arī, sevi nosodot, guļ uz grīdas kā suns,» man paskaidroja
Jelgavā, mīļā stundiņ, kopmītne mutuļoja kā bišu strops! Tur tad arī pienāca nākamais vakars un nakts. Iegājām tajā «svētākajā» telpā, kur atradās televizors un ko sauca par sarkano stūrīti. Tur stāvēja lielā alus muca. «Zēni, kā jūs to dabūjāt iekšā?» izbrīnīts iesaucos. «Uznesām pa rezerves kāpnēm.» Tādu zvēra darbu! Tad nu atkal gāja vaļā riktīgi.
Vēlāk, nākot no tualetes – cik tad ilgi nepieradušas māgas var to alkoholu turēt! –, apmaldījos un iekūlos kādā citā istabiņā. Tur mani pieņēma par savējo. Atkal likām vaļā – viss vienā miglā un tvanā, līdz sapratu, ka mani gaida citviet.
Jāpiebilst, ka glāzes studentu kopmītnes istabiņās bija zagtas no tuvējām kafejnīcām «Perpetuum mobile», bāra «Pie aļņa» un citām. Arī šodien studentiem, šķiet, ir goda lieta paņemt kādu glāzi vai karoti no svētku vietas. To jūt arī mūsu viesu namā Valgundē. Pēc studentu ballēm ir jārēķinās ar zināmu galda piederumu iztrūkumu.
Teorētiskās mehānikas dēļ
Zināmā mērā teorētiskās mehānikas dēļ es 1983. gadā dabūju aiziet no Hidromeliorācijas fakultātes pirmā kursa. Padomju laikā puišiem atskaitīšana no augstskolas nozīmēja arī to, ka tiec iesaukts armijā. Negaidīju, kad mani par nesekmību atskaitīs, un kara komisariātā pieteicos pats. Domāju, tikšu sporta rotā, un pa daļai tā arī sanāca.
Pēc diviem gadiem atgriezos un studijas turpināju. Pa šiem diviem dzīves gadiem biju sapratis, ka nedrīkst kavēt nodarbības, neiet uz kontroldarbiem un teorētiskā mehānika, kas ir pamatā vēl četriem citiem priekšmetiem, tomēr ir jāapgūst. Un tad atklājās, ka tā man labi padodas. Piedalījos teorētiskās mehānikas olimpiādē LLA mērogā un pēc tam vēl tiku izvirzīts arī uz starpaugstskolu olimpiādi Rīgā. Tur gan Aviācijas institūta puiši izrādījās stiprāki.
Kādu vakaru aizgāju «putriķos» (Pārtikas tehnoloģiju fakultāte – red.) uz balli un uzlūdzu dejot skaistu meiteni. Runājām abi ne par ko. Tad piepeši viņa teica: «Es pēc nedēļas precos!» Saskumu un nodomāju, ka nebūtu pareizi ar viņu dejas turpināt. Taču meitene mierināja, ka tas nekas un varam dejot vien tālāk.
Pēc balles meiteni pavadīju uz kopmītni. Istabiņa atradās pirmajā stāvā. Viņa ierosināja, lai kāpju iekšā pa logu. Istabā bija nodzēsta gaisma, un es, kāpdams pār palodzi, pirmajā brīdī neredzēju, kas tur ir iekšā. Tad mana deju partnere iededza gaismu, un ieraudzīju vēl piecas meitenes. Kas par lietu? Vajagot atrisināt uzdevumu teorētiskajā mehānikā. Protams, tas nebija tas, ko es, kāpdams iekšā, biju cerējis. Bet neko darīt! Nācās ķerties pie darba. Risināšana negāja viegli, tomēr līdz rīta gaismai visām sešām meitenēm uzdevumus izpildīju. Pēc kādas nedēļas meiteni, ar ko dejoju, vēlreiz satiku. Viņa bija priecīga – pieci nebija dabūjusi, bet četri gan.
Pierakstīts no 1992. gada absolventa Jāņa Āboliņa 2017. gada februārī
