Noziedzība laikam ir viena no tām nedaudzajām parādībām, kas pastāvējusi ikvienā laikā un sabiedrībā. Būtu naivi cerēt, ka mēs būsim tie, kas noziedzību iznīcinās no zemes virsas.
Noziedzība laikam ir viena no tām nedaudzajām parādībām, kas pastāvējusi ikvienā laikā un sabiedrībā. Būtu naivi cerēt, ka mēs būsim tie, kas noziedzību iznīcinās no zemes virsas. Kamēr būs aitas, būs arī cirpēji, kamēr viens, sūri grūti strādājot, naudiņu bāzīs zeķē, cits tīkos pēc viegli gūstamas peļņas un iedzīvosies uz pārējo rēķina.
Gadsimtiem ejot, mainījušies noziegumu veidi. Arī sodu sistēma kļuvusi citādāka – humānāka. Bet laikam jau tieši humānisms sekmējis noziegumu skaita palielināšanos – ja par zādzību vairs nenocērt roku, nav tik briesmīgi mēģināt piesavināties svešu mantu un par to, ļaunākajā gadījumā, dažus gadus pavadīt cietumā.
Tā vietā, lai arī noziedznieki kļūtu humānāki, noticis pretējais. Proti, katru gadu pārliecināmies, ka likuma pārkāpēji aizvien biežāk ķeras pie brutāliem līdzekļiem. Cilvēka prātam nav saprotams, ka 50 santīmu dēļ cilvēkam var atņemt dzīvību, kā tas pirms dažiem gadiem notika Liepājā, ka var sadistiski nogalināt grūtnieci un viņas mazuli.
Dažus neliešus, kas pastrādājuši asinis stindzinošus noziegumus un nav pelnījuši saukties citādi, policija atrod. Viņiem par nodarīto nākas atbildēt tiesas priekšā. Vēl pavisam nesen – pagājušajā nedēļā – policija aizturēja kādu 35 gadus vecu vīrieti, kas 1999. gadā Ludzā nogalināja savu māti. Tā vietā, lai cienītu un mīlētu dzīvības devēju, vīrietis māti sita, pieslēdza pie ķēdes un visbeidzot aizdedzināja māju, kurā sieviete dzīva sadega. It kā ar to būtu par maz, tas pats burlaks atņēma dzīvību arī kādam 16 gadu vecam jaunietim un viņa līķi noslīcināja pamestas mājas akā.
Šādu nežēlīgu noziegumu uzskaitījumu varētu turpināt, jo vismaz reizi mēnesī Latvijā tiek fiksēts likumpārkāpums, kam raksturīga īpaša nežēlība. Un noziedznieki izdomā aizvien jaunus veidus, kā mocīt upurus.
Lai cik dīvaini būtu, ar nežēlību parasti izceļas gados jauni cilvēki, kam, liekas, vēl visa dzīve priekšā un viss rādās rožainās krāsās. Bet speciālisti šim paradoksam atraduši diezgan elementāru izskaidrojumu – bieži bērni un pusaudži, kā arī gados jauni cilvēki, kas rīkojas vardarbīgi, paši kādreiz cietuši no vardarbības. Pusaudžiem bieži ir grūti atrast robežu starp to, ko drīkst un ko nedrīkst, jo reti kad par to tiek runāts skolās. Ikdienas steigā arī ģimenē aizmirstas pārrunāt tādas svarīgas lietas. Daži psihologi pat uzskata, ka viss var sākties no kāju un roku noplēšanas rotaļlietām, kam var sekot vēlme izmēģināt to pašu ar cilvēkiem. Iespējams, ka, laikus pamanīta un izrunāta, šī problēma topošo sabiedrības locekli padarītu iecietīgāku un saprotošāku pret citiem. Lai nesanāk, ka viena it kā nesvarīga lieta noved līdz traģēdijai.
Sava daļa vainas jāuzņemas tiesu sistēmai, jo daudziem likumpārkāpējiem tiek neizprotami viegls sods, bet, gaidot tiesas spriedumu, vainīgie saņem drošības līdzekli – parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu –, un še tev… ķer nu vēju laukā. Piemēram, minētais vīrietis, kas noslepkavoja savu māti, arī tika atbrīvots līdz tiesai, bet ne jau viņš gaidīja tiesas dienu. Labi vēl, ka slepkavu izdevās notvert vismaz pēc četriem gadiem.
Jāsecina, ka sabiedrībai vēl jāaug un jāattīstās, jāizglīto jaunā paaudze. Var jau būt, ka nākamās paaudzes, izdarot likumpārkāpumus, iztiks bez asins izliešanas.
