Lasītāju brīdinu laikus, ka šeit nebūs nekas par kāzām un laimīgu dzīvi pēc iepazīšanās ar sludinājumu palīdzību – gados, par kuriem stāstīšu, neviens par šādām iespējām nebija pat dzirdējis. Tolaik pastāvēja citi tuvināšanās varianti.Bija 1955. gads, kad, dienēdams Ziemeļu flotē, biju uzkalpojies līdz vecākā matroža postenim. Nabadzīgie pēckara gadi daudziem jauniešiem nebija ļāvuši iegūt pietiekamu izglītību, bet manā kabatā atradās tehnikuma beigšanas diploms, arī krievu valodu biju apguvis ne tikai armijas komandu izpildīšanas līmenī. Lūk, tāpēc arī biju vecākais matrozis un atbildēju par samērā plašo kuģa bibliotēku un pasta piegādi no Murmanskas centra līdz kuģī mūžīgi gaidošajam matrožu kolektīvam.Grib sarakstīties ar armijniekuNezinu, kā citās armijas flotēs, taču mums diezgan bieži pienāca vēstules ar adresātu: «Pervomu popavšemusja matrosu. (Pirmajam trāpījušamies matrozim – red.)» Dievs vien zina, kā meitenes bija sadabūjušas mūsu daļas (t.i., kuģa) adresi, taču vēstules varēja sūtīt bez markas, un pats kuģis laikam meitenēm šķita interesants. Ilgu laiku šādas vēstules atstāju klubā uz galda, par to tālāko likteni neinteresēdamies, līdz manās rokās nonāca līdzīgs sūtījums ar Maskavas atpakaļadresi. Mani ne tik daudz ieinteresēja padomju Meka Maskava, kā skaidri salasāmais, glītais rokraksts. Atplēsu aploksni. Nu jā, vidusskolas 9. klases skuķītis – gribot sarakstīties ar armijnieku.Ja sarakstīties, tad sarakstīties. Aizsūtīju kaut kādas īsas vispārējas ziņas. Veicīgi atrisināju vārda – uzvārda problēmu: no latviešu Skudras pārvērtos par krievu Skudrovu, Pēteris (Pjotr) derēja bez izmaiņām, un no Jāņa dēla iznāca Ivanovs. Viss kārtībā!Kā zēns no kalendāra vākaPēc desmit dienām pienāca atbilde, nu jau saturā plašāka: par dzīvi skolā, redzētām kinofilmām, teātra izrādēm Maskavā. Izrādījās – meitene nav vispārējā pelēcīte. Sasparojos arī es: tagad manos «rakstos» debesīs mirdzēja ziemeļblāzma, jūra mētāja bezkaunīgi augstus viļņus, bet Murmanskas sopkās… O! Tur nu manām mācīta mežkopja izjūtām bija dots plašs vēriens! Es aprakstīju ķērpjus un viršus, pundurbērziņus un sīkaļas priedītes, un kur nu vēl dzērveņu bagātību rudeņos!Mūsu sarakstīšanās kļuva regulāra. Uzzināju, ka Gaļinas tēvs ir virsnieks, māte – kultūras darbiniece. Apmainījāmies fotogrāfijām. Gaļina likās vecāka par devītklasnieci, toties es biju kā zēns no kalendāra vāka, un, manu bildi rādot draudzenēm, Gaļinai, cerams, nebija jākaunas.Tā tas turpinājās gadu, pusotru, tad tuvojās manas demobilizācijas laiks. Par to, protams, paziņoju arī Gaļinai. Tēvzemīte vilka pie sevis«Brauc uzreiz pie manis,» viņa rakstīja. «Parādīšu Maskavu.» Bija, protams, vilinoši: es, divdesmitgadīgs zeperis, par lielpilsētu pat domājis nebiju. Taču ilgi arī nedomāju: Latvija – tēvzemīte – neatturami vilka pie sevis.Tēva mājās ierados 1956. gada decembra nogalē – jaunā jūrnieka formā, beznaģenē, mirdzošām pogām un platām biksēm. Ciema jaungada ballē no meitenēm atkauties nevarēju.Bet Gaļina? Jaungada pirmajās dienās aizsūtīju viņai savu grēksūdzi: esmu latvietis, pusotra gada melojis utt. Atbildi vairs nesagaidīju.Jau brīdināju lasītāju: tā nebūs iepazīšanās pēc sludinājuma, tikai sensenu dienu stāsts, ko atceroties sirdī ielīst silta vēsma. Un vienlaikus jautājums: vai es nenodarīju pāri Gaļinai? Man pašam šķiet, ka ne, jo domāju, ka arī viņai tā bija tikai tāda vidusskolnieces blēņošanās.
