Zirgi palīdz cilvēkiem ar savu mieru un iekopj pļavas putniem, stāsta Pils salas savvaļas zirgu pieskatītājs Einārs Nordmanis
Ar Eināru tiekamies ārkārtīgi aukstā un saules pielietā rītā, viņš aicina kustēties un uzreiz doties pie zirgiem, citādi «no aukstuma ņemt galu žurnālistes vārdadienā», nesagaidot svinības, nebūšot labi. Sarunas laikā viņa stāstītais nemitīgi novirzīsies no sevis pie zirgiem, kuru uz salas ir četrdesmit pieci.
Trenkājis kūlas dedzinātājus
Einārs dzimis Jelgavā, bet bērnību pavadījis apkārtnes laukos, kur bijuši visādi mājlopi, vien zirgu trūcis. Viņam jau tolaik patikusi daba, dzīvnieki, kā arī grāmatas un ceļojumi. «Kā visiem lauku bērniem,» pārliecināts Einārs, kurš mācījies Jelgavas 2. vidusskolā un vēlāk LLU Meža fakultātē. Strādājis Jelgavā dažādus darbus, tostarp piedāvājis mazas tirāžas iespieddarbus – izgatavojis vizītkartes, apsveikumus, kompaktdisku vāciņus. Izmēģinājis roku arī kokapstrādē un restaurācijas darbos. Jau vairākus gadus pirms kļūšanas par zirgu uzraugu dzīvojis līdzās Lielupes palienes pļavām un cītīgi sekojis zirgu dzīvei, pat trenkājis kūlas dedzinātājus.
Kad Eināram, kurš pats pēc brīvas gribas iepazinis un uzraudzījis pļavas, piedāvāta iespēja kļūt par savvaļas zirgu uzraugu, viņš nedomājot piekritis. Nu šie pienākumi ir viņa darbs un reizē sirdslieta jau piekto gadu. Pirmajā vasarā viņu apmācījis Jans van der Veins, pārstāvis no Nīderlandes dabas fonda «ARK», no kura zirgi saņemti dāvinājumā.
Eināra svarīgākais darba uzdevums ir uzmanīt, lai zirgi nepieciešamības gadījumā tiek piebaroti, kā arī nodrošināt, ka viņi nesoļo pa pilsētu. Ja kāds tomēr pamanās iziet Jelgavas ielās, jālūko steidzīgi atvest atpakaļ. Zirgs personība Pūpols, stāsta Einārs, agrāk nereti vēlējies doties pastaigāties pa pilsētu un to arī darījis, taču nu gadus trīs niķi atmetis. Eināram jāpļauj pļavas ar izteiktām nezāļu audzēm, jāretina kārklu puduri, jāsagatavo siens ziemai. «Darba laiks nav normēts, un tas nozīmē, ka es vienmēr esmu uz vietas. Ja jāizbrauc, manā vietā paliek apmācīts aizstājējs,» viņš stāsta.
Ērzeļi kā no dzelzs
Lielākais gandarījums šai darbā esot brīži, kad izdevies pārlaist ziemu ar minimāliem zaudējumiem, kas parasti ir divi līdz četri kritušie katru gadu ziemas beigās vai agrā pavasarī. Aizgājēji pārsvarā ir pusaudži un grūtnieces. Piecu gadu laikā neviens pieaudzis ērzelis nav kritis. «Pils salas ērzeļi ir kā no dzelzs,» smej Einārs. Vēl prieks par darbu pārņem pavasarī, kad jaundzimušie kumeļi draiskojas pa zaļo zāli. «Pavasaris ir skaistākais gadalaiks, brīnišķīga ir arī vasara, kad zirgi atkopušies – pļavās visiem kažoki spīd un laistās,» stāsta Einārs, vērdamies zirgos. Vēl prieku radot reizes, kad izdodas kādu problēmās iekļuvušu izglābt. «Šeit, Pils salas pļavās, vajadzētu notikt vairāk vai mazāk dabiskai izlasei,» viņš skaidro, tomēr atzīstot, ka dažkārt dabiskajos procesos jaucoties iekšā, ja redz, ka kādam zirgam spēs palīdzēt.
Brīvajā laikā Einārs skatās labas filmas, lasa grāmatas un pie katras iespējas ceļo. Virziens – ziemeļi, viņu vienmēr interesējusi arī jūra. «Uzkāpt uz jahtas vai laivas… Ūdeņi! Ja tic astroloģijai, tad – jā, esmu diezgan tipiska Zivs. Visi mani tuvākie draugi ir ar ūdeņiem mazliet apsēsti,» viņš stāsta, degunam no sala kļūstot arvien sārtākam. Bērnības laukos, kur audzis, ūdeņu nebija – bija vien upīte, kas vasarās izžuva tā, ka pārvērtās par dīķīšu virkni. Ejot gar savām mājām, Einārs iepazīstina ar vēl kādu vaļasprieku. Viņš brīvajā laikā meistaro laivu pieauguša ziloņa lielumā un sapņo kādreiz tajā arī dzīvot. «Dabā iekšā,» paskaidro Einārs.
Sarunas laikā zirgi ar skatieniem sāk hipnotizēt siena ruļļus, kas nozīmē – klāt barošanas laiks. Tālāk pļavās ziemai sagādāto sienu ved ar traktoru un katru reizi novieto citā vietā, lai ierobežotu parazītu izplatību. Siena ruļļus ritina vaļā divdesmit metru garā taciņā, lai visi zirgi tiek pie «galda». «Ja noliek kādu rulli neatritinātu, tad tur zirgu maigums un mīlestība beidzas. Tad notiek tā, ka paēd tikai stiprākie. Mazie un vājākie tiek vienkārši atgrūsti malā. Diezgan skarbi atgrūsti. Tas ir dabas likums – izdzīvo stiprākais,» atzīst Einārs. Pagaidām nepieciešamo ūdens daudzumu zirgi iegūst, kopā ar zāli apēdot šīs ziemas trūcīgo sniegu. Ja zirgus ziemā sāktu dzirdināt, tas būtu jāturpina visu ziemu. Līdz šim Pils salas skaistuļi iztikuši bez papildu dzirdināšanas. «Pēc sala būs atkusnis, tad zirgi varēs atdzerties un atgūt spēkus,» norāda Einārs. Ik ziema un pavasara sākums Pils salā esot vairāk vai mazāk grūts, savukārt pārējais laiks gadā paiet savam priekam un dzīves baudīšanai. Pat bargajā salā zirgiem nesalstot, jo uz ziemu tie uzaudzējuši biezu kažoku, gluži kā to vieni no tuvākajiem radiniekiem – Jakutijas savvaļas zirgi, kuri spējot izdzīvot zem klajas debess arī 60 grādu salā, zina stāstīt Einārs.
Nepārtrauktas darbības zāles pļāvēji
Netrūkst idejas pretinieku, ka izmitināt zirgus Latvijā nav bijusi laba doma, jo ik pavasari tomēr kāds iet bojā. Einārs skaidro, ka it visur dzīvnieki mirst ne tikai smagos pavasaros, bet arī nelaimes gadījumos vai no vecuma. Šo piecu gadu laikā pļavas, kur ganās zirgi, kļuvušas ievērojami sakoptākas – krūmi regulāri tiek rūpīgi nograuzti un zaļo veselīga zāle. «Viņi šais pļavās ievieš lielu dzīvību,» dabas mīļotājs stāsta par Pils salu, kas ir nozīmīgs liegums putniem. Tieši putnu dēļ nepieciešams, lai zirgi regulāri noēstu zāli un pļavas neaizaugtu, un tur varētu dzīvot griezes, melnā puskuitala, gugatņi – skaisti putni, kas pavasarī rīkojot riesta dejas. «Putniem nepatīk krūmiem aizaugušas pļavas. Krūmu galotnēs viņiem viegli var uzglūnēt plēsēji, skaidro pļavas pazinējs. Ķikuti gan jau esot pametuši Pils salu, bet ir cerības, ka tie atgriezīsies. Savukārt zirgi nepārtraukti ganās un ēd, lai uzturētu savu ķermeni, kas lielākajiem ir četrsimt kilogramu smags. Ņemot vērā, ka zālē ir maz kaloriju, zirgiem esot gandrīz nemitīgi jāēd. «Nepārtrauktas darbības zāles pļāvēji,» joko Einārs, piebilstot, ka zirgi ir diennakts dzīvnieki un aktīvi ir arī naktīs.
Turpretim par savu ikdienu Einārs saka – dienas ritums atkarīga no gadalaika. Vasarā, vēlās pļaujas laikā, viņš garu garās stundas pavada traktorā, pļaujot vai to remontējot. Ziemā un agrā pavasarī jānodarbojas ar krūmu audžu izciršanu. Zirgiem gadoties arī veselības problēmas, un tad viņiem jāspēj gan iemānīt medikamentus, gan ar šļirci pielavīties. Ir nācies arī palīdzēt grūtās dzemdībās. Neizpaliek arī 70 hektāru plašās Pils salas teritorijas apgaitas.
Miers un spēja pielāgoties
«Šos zirgus raksturo miers un spēja pielāgoties jebkurai sarežģītai situācijai. Pilnīgi nesabojāti dabas bērni. Ļoti, ļoti mierīgi un labestīgi dzīvnieki. Iesaku cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar nerviem, nākt un viņus pavērot kādu stundu. Tas līdzēs,» Einārs stāsta, kas arī viņam vislabāk patīk zirgos. Nekad neesot tā, ka pilnīgi viss bars gulētu. Vienmēr viens ir sardzē, jo viņiem ir savvaļas dzīvnieka instinkts. «Perfekti izstrādātais instinkts atgādina – jārēķinās, ka var uzglūnēt kaut kādas briesmas. Šeit gan īsti nav no kā baidīties, viņiem te nav ienaidnieku. Vienīgais ienaidnieks ir cilvēks, ļaunākais no visiem plēsoņiem,» saka Pils salas apsaimniekotājs.
Einārs Zirga gadu sagaidījis pļavās. Zirgus runājam naktī neesot dzirdējis, vien apjautis, ka pelēčiem šeit patīk un citas mājvietas viņi neilgojas. Eināram paša nākotnes plāni ir skaidri – turpināt strādāt. «No visiem darbiem, ko esmu strādājis, šis reizēm liekas grūts, bet gandarījums, ko spēju no tā gūt, nav ne ar ko salīdzināms,» viņš atklāj. ◆
